Jau divus gadus Samanta Tīna dodas uz dažādām Latvijas pilsētām, kur kāpj uz skatuves savos koncertos un priecē skatītājus ar kādu īpašu koncertprogrammu. Saistībā ar to atklāj – vēl aizvien iecienījusi darīt kādu lietu, ko vairums no mums nedara jau vismaz padsmit gadu…
Dziedātāja Samanta Tīna sniedz koncertus “Vēstule sev” dažādās Latvijas pilsētās un šajā reizē koncerts ir bijis Rīgā, pēc kura viņa arī sniegusi interviju, kanālam TV3:
Es kaut kā laikam šo te visu uztveru mazliet citādāk. Es to uztveru kā sava veida kalpošanu, nevis, ka man tagad ir koncerts un klausieties, cik es skaisti dziedu… Šis te ir kā tāds ceļojums, kur es katru klausītāju pirms vedu ceļojumā ar sevi, palūdzu viņam atļauju.
Es dalos savā pieredzē, esmu ļoti atklāta, patiesa, ļoti… Līdz detaļām! Es aicinu būt arī viņus tādiem. Jo tas ir stāsts par mani, un es aicinu katru cilvēku – pēc viņa aspektiem, pēc viņa pieredzes.
Dažreiz šķiet, ka mēs rakstām vēstuli kādam, bet pa lielam, apgrieztā spoguļa versijā, tā ir vēstule caur mūsu prizmu, caur mūsu pieredzi. Cik daudzi no mums ir uzrakstījuši vēstuli paši sev? Šo es jautāju zālē. Daļa paceļ bailīgi roku. Koncertsēriju sauc “Vēstule sev”. Un es uz katru koncertu esmu sagatavojusi vēstuli, un viņas nav vienādas.
Pēdējā gada laikā esmu uzrakstījusi ap 2000 vēstules. Nav tā, ka vēstules rakstu tikai koncertam. Rakstu bieži arī sev.
Ja kāds vēl nav paguvis Ziemassvētku vai citu dāvanu kādam – uzrakstiet tieši vēstuli, ar roku. Es esmu no tiem cilvēkiem, kas praktizē to un visu pierakstu ar roku.
Mēs visi augam, mēs visi maināmies, visi mācāmies. Mūsu dzīve ir kā garš gaitenis kura galā ir durvis. Bet ir daudz durvis pa labi un pa kreisi. Mēs cīnāmies ar savu ego, ar savu spītību, ar kaut kādām uzliktajām programmām no bērnības, ar dzīves pieredzi, un mūsu sirsniņas paliek mazākas…
Man ļoti patīk tā bilde no “Facebook”, kur bija mazs bērns ar lielu sirdi, bet pieauguši cilvēki – mēs paliekam ar mazāku sirsniņu. Un mēs gribam iet tajās durvīs, šajās durvīs – kur mēs aiz sava spīta vai ego aizkavējamies ilgāk.
Un tā mēs veidojamies. Un arī es. Arī es augu, arī joprojām mācos. Mēs visi kādreiz esam bijuši kaut kādi, meklējuši savu identitāti, krāsojuši matus zaļus, bet mēs augam. Un es joprojām mācos!
Intervija ar dziedātāju Samantu Tīnu:
