Kad sievietei ir tuvu četrdesmit, viņa vairs netic pasakām. Viņa netic, ka “mīlestība uzvarēs visu”, negaida uguņošanu un serenādes. Viņa meklē vienkāršas lietas: mieru, balstu, cilvēku bez mūžīgām šaubām. Agnese bija tieši tāda.
Trīsdesmit septiņi gadi. Aiz muguras šķiršanās. Darbs par grāmatvedi, hipotekārais divistabu dzīvoklis Purvciemā, kaķis un hronisks nogurums no nepieciešamības būt stiprai.
Rustams viņai šķita rets eksemplārs. Miermīlīgs, savaldīgs, mazrunīgs. Viņš nesteidzās, netēloja “alfu”, nemērījās ar algām. Uzbeks. Dažus gadus vecāks par viņu. Viņš cienīja distanci, vienmēr maksāja rēķinus, nekad nepacēla balsi. Nestrīdējās. Nepārtrauca. Agnesei, kura bija pieradusi pie vietējiem vīriešiem ar viņu emociju uzplūdiem vai pēkšņu ieslīgšanu klusēšanā, tas šķita gandrīz kā atklāsme.
Viņa nepamanīja galveno. Viņš bija mierīgs nevis tāpēc, ka visu izlēma pats, bet gan tāpēc, ka viņa vietā viss jau bija izlemts.
Frāze, pēc kuras viss salūza
Sarakstīšanās bija klusa. Bez viesiem, bez radiem. Agnese priecājās par šo noslēgtību. Viņai šķita, ka viņi uzbūvēs savu ģimeni atsevišķi no visas pasaules. Vakarā, jau mājās, Rustams mierīgi, gandrīz ikdienišķi teica: — Tagad mēs esam vīrs un sieva šeit. Bet ne tur. Mums jālido uz Taškentu. Pie vecākiem.
Agnesei galvā uzreiz uzplaiksnīja visas draudzeņu sarunas, visi stāsti par “kelin” (vedeklu), “kainona” (vīramāti) un to, ka vedekla tur nav cilvēks. Viņa nepateica ne vārda. Tikai pamāja. Viņa bija pieradusi neizrādīt bailes. Lidmašīnā viņa sev atkārtoja: tu esi pieaugusi, tu tiksi galā, tā ir tikai iepazīšanās ar ģimeni. Viņa vēl nezināja, ka “iepazīšanās” ir pārāk maigs vārds. Patiesībā viņu gaidīja eksāmens bez tiesībām uz pārlikšanu.
Māja, kurā tevi vērtē klusējot
Rustama vecāku māja atradās mahallā. Slēgts privātais sektors, augsti žogi, vārti, aiz kuriem dzīvo atsevišķa pasaule. Vīramāte iznāca pirmā. Neliela auguma, kalsna, ar taisnu muguru un smagu skatienu. Viņa nesmaidīja. Neapskāva. Nepateica neko lieku. — Nāc iekšā. Nekāda “meitiņ”, nekāda vārda. Tikai konstatācija.
Agnese uzreiz sajuta: šeit nav pieņemts tērēt vārdus. Šeit visu izšķir skatieni un pauzes. Mājā bija daudz cilvēku. Radinieki, māsas, bērni. Katrs zināja savu vietu. Visi kustējās pēc neizteiktiem noteikumiem. Tikai Agnese stāvēja ar somu un sajūtu, ka ir nonākusi nevis ģimenē, bet gan stingrā struktūrā.
“Pagaidām tu esi ciemiņš”
Pirmā diena pagāja ēdiena un klusuma zīmē. Viņu baroja. Daudz. Uzstājīgi. Viņa mēģināja palīdzēt – viņu apturēja viens vīramātes skatiens. Mēģināja novākt traukus – Rustama māsa maigi, bet ātri tos izņēma viņai no rokām.
Otrajā dienā izskanēja frāze, kas visu salika pa vietām: — Pagaidām tu esi ciemiņš. “Kelin” būsi pēc tam. Kad iemācīsies. Kas tieši jāiemācās – netika paskaidrots. Šajā mājā neviens neko nepaskaidroja. Tika uzskatīts – ja sieviete ir gudra, viņa pati visu sapratīs. Ja nē – tā ir viņas problēma.
Pārbaudījums bez skaļiem vārdiem
Visgrūtākais nebija fiziskais darbs, bet gan psiholoģiskais spiediens. Šeit neviens neizmantoja skaļus vārdus. Neapvainoja atklāti. Viņu vienkārši… neatzina. Lēmumi tika pieņemti bez viņas. Sarunas notika uzbeku valodā. Viņa sēdēja blakus kā interjera priekšmets.
Katrs viņas solis tika fiksēts. Kā viņa apsēžas. Kā tur pialu (tējas tasīti). Kā skatās uz vecākajiem. Kļūdas netika apspriestas. Tās vienkārši tika iegaumētas. Rustams bija blakus, bet neiejaucās. Viņš uzskatīja notiekošo par normu. Viņa mamma zināja labāk. Tā tas bija bijis vienmēr.
Kad cerības sabrūk
Trešajā dienā Agnesei priekšā nolika bļodu ar dārzeņiem un nazi. Bez vārdiem. Tas bija pirmais īstais uzdevums. Viņa strādāja klusējot, cenšoties neizrādīt nogurumu. Pēc pāris stundām rokas notirpa, mugura sāpēja. Viņa apstājās. Vīramāte pienāca un mierīgi noteica: — Mūsu mājā “kelin” nepiekūst. Bez naida. Vienkārši noteikums.
Un Agnese saprata: šeit tevi nesalauž ar skaļiem vārdiem. Šeit tevi salauž caur salīdzināšanu. Tu vienmēr esi nepietiekami ātra, nepietiekami prasmīga, nepietiekami zinoša. Un neviens tev nepateiks, kā ir pareizi. Tev ir jāuzmin pašai.
Patiesības mirklis
Piektajā dienā Agnese pateica Rustamam, ka vēlas aizbraukt. Viņš uzklausīja un klusu atbildēja: — Mamma izlems. Tajā brīdī viņa saprata, ka ir apprecējusies nevis ar vīrieti, bet ar sistēmu. Kur vīrs nav aizstāvis, bet gan starpnieks. Kur pēdējais vārds vienmēr pieder mātei.
Vīramāte viņu uzklausīja bez emocijām. Pēc tam teica: — Ja aizbrauksi – tātad neesi “kelin”. Ja paliksi – mācīsies. Bez pierunāšanas. Bez spiediena. Vienkārši izvēle, kas patiesībā nebija nekāda izvēle.
Dzīve pēc ilūzijām
Agnese palika. Ne tāpēc, ka būtu viegli, bet tāpēc, ka aizbraukt nozīmētu atzīt sakāvi. Viņa mācījās. Ilgi. Caur kļūdām, emocijām un iekšējiem lūzumiem. Šeit pieņemšanu nemērīja vārdos, bet gan aizrādījumu trūkumā. Diena bez pārmetumiem tika uzskatīta par izdevušos.
Viņu nepieņēma pilnībā. Un, iespējams, nepieņems nekad. Šajā ģimenē saimnieces vieta ir aizņemta uz visiem laikiem. Taču viņu vairs neignorē. Viņai sāk uzticēt darbus. Ar viņu sāk rēķināties.
Un tieši tas izrādījās vissmagākā atziņa. Laulībā ar uzbeku problēma nav tradīcijās vai virtuvē. Problēma ir tajā, ka sieviete ienāk pasaulē, kurā viņa nekad nebūs pirmā, un viņai pašai ir jāizlemj – vai viņa ir gatava dzīvot nevis centrā, bet gan koordinātu sistēmā, kas izveidota ilgi pirms viņas.
Šis stāsts ir diezgan skarbs un liek domāt par vairākām svarīgām lietām, īpaši no sievietes-grāmatvedes skatupunkta, kura pieradusi pie skaitļiem, loģikas un kontroles pār savu dzīvi:
1. Sistēma pret personību
Galvenais secinājums ir tāds, ka šādās tradicionālās kultūrās laulība nav savienība starp diviem cilvēkiem, bet gan sievietes pievienošana jau esošai hierarhijai. Agnese kā grāmatvede saprata, ka ir ienākusi uzņēmumā, kur “direktora” (vīramātes) krēsls nekad netiks atbrīvots, un viņai vienmēr būs jābūt tikai izpildītājai.
2. Klusēšana kā varas instruments
Šajā vidē neviens nemāca un nepaskaidro. Secinājums: klusums var būt smagāks par kliegšanu. Tas ir psiholoģisks pārbaudījums — spēja nolasīt citu vēlmes bez vārdiem. Rietumu sievietei, kura pieradusi pie tiešas komunikācijas, tas ir milzīgs emocionāls slogs.
3. Vīrieša loma ir citādāka
Rustams nav “sliktais”, viņš vienkārši ir daļa no šīs sistēmas. Secinājums: šādā laulībā sieviete nevar gaidīt, ka vīrs viņu “aizstāvēs” pret māti, jo viņa uztverē mātes autoritāte ir svēta. Viņš nav balsts pret ģimeni, viņš ir ģimenes turpinājums.
4. Uzvaras cena
Agnese palika, lai neatzītu sakāvi. Taču secinājums ir rūgts: viņa ir ieguvusi mieru, bet zaudējusi savu centrālo lomu. Viņa vairs nav savas dzīves noteicēja, bet gan funkcija lielā mehānismā. Viņa ir “iemācījusies”, bet vai viņa ir laimīga? Tas paliek atvērts jautājums.
5. Kultūru sadursme “pēc četrdesmit”
Stāsts rāda, ka pat nobriedusi, patstāvīga sieviete (ar savu dzīvokli un karjeru) var nonākt situācijā, kur viņas sasniegumi neinteresē nevienu. Viņas vērtība tur tiek mērīta tikai caur to, cik labi viņa prot klusēt un rīkoties ar “dārzeņu bļodu”.
