Sezonālā depresija ir parādība, kas īpaši saasinās starpposmā starp rudeni un ziemu – laikā, kad apkārt valda nebeidzami dubļi, stindzinošs drēgnums un nomācoša tumsa.
Šī emocionālā smaguma tēma izrādījusies aktuāla ne tikai Latvijas iedzīvotājiem, bet guvusi starptautisku rezonansi. To apliecina latviešu animatora Artūra Vobļikova jaunākais veikums – multfilma “Filmiņu filma”, kas decembrī prestižajā Londonas starptautiskajā animācijas festivālā (LIAF) tika atzīta par labāko kinodarbu.
Sapnis par Holivudu un bērnības iedvesma
Artūra saikne ar animācijas mākslu aizsākās jau agrā bērnībā, kad viņa ambīcijas sniedzās tālu aiz parastām robežām. Lai gan tolaik viņš prātoja par šokolādes fabrikas vadīšanu un vēlējās iemantot tādu pašu slavu kā Maestro Raimonds Pauls, tieši radošā pašizpausme kļuva par viņa patieso aicinājumu. Jau toreiz, uzvarot leļļu filmu meistaram Arnoldam Burovam veltītā konkursā ar stāstu par mājas mošķīti, Artūrs neslēpa savu mērķi: reiz iekarot Holivudu un ierakstīt savu vārdu pasaules animācijas vēsturē.
Maģistra darbs, kas atdzīvina džungļus pilsētā
Šobrīd, 23 gadu vecumā, Artūrs ir absolvējis prestižo Londonas Karalisko Mākslas koledžu. Viņa godalgotā maģistra darba sižets ir emocionāli piesātināts – tas vēsta par kādu Rīgas fotoveikala darbinieku, kuru nomāc ikdienas pelēcība un depresija. Stāsts piedzīvo lūzumu, kad veikalā parādās kāds ceļotājs ar eksotisku tropu lietusmežu uzņēmumiem. Šie kadri tik spēcīgi iedarbojas uz galveno varoni, ka viņš sāk zaudēt robežu starp realitāti un fantāziju, viņa dzīvoklim pakāpeniski pārtopot par lekniem džungļiem.
Realitātes izpušķošana un cerības stars
Lai gan pats režisors atzīst, ka personīgi ar depresiju neslimo, viņš ir vērīgs novērotājs. Ideja par filmu radusies, redzot, cik smagi sezonālā depresija skar viņa draugus un tuviniekus. Artūrs savā darbā kritiski atspoguļo cilvēku vēlmi neapdomīgi bēgt no drūmās realitātes, to mākslīgi izskaistinot, kas ne vienmēr beidzas laimīgi. Tomēr filma nepaliek tumsā – tās fināls ir gaišs, simbolizējot pavasara atnākšanu un murgainā posma noslēgumu.
Latviskā identitāte starptautiskā arēnā
“Filmiņu filma” ir piesātināta ar Latvijas kultūras kodiem. Skatītāji var pamanīt Ausekļa rakstus uz flīzēm un dzirdēt latviešu valodu, kamēr angliski runājošajai auditorijai ir pieejami subtitri. Pat kaķa vārds “Straume” ir apzināta atsauce uz Ginta Zilbaloža daiļradi, radot īpašu saikni ar pašmāju auditoriju. Jāatzīmē, ka šī nav Artūra pirmā veiksme Lielbritānijā – iepriekš viņš saņēmis trīs nacionālās televīzijas balvas par filmu “Anomālija”, kurā ar humoru tika apskatīta alkoholisma tēma.
Nākotnes plāni un “varžacu” idejas
Lai gan pašlaik mākslinieka ikdiena ir saistīta ar Londonu, viņa sirds pieder Latvijai. Artūrs lolo ambiciozu plānu atgriezties dzimtenē, lai kādā no universitātēm izveidotu pirmo specializēto animācijas kursu, kas Latvijā pašlaik ir brīva niša. Viņa radošais dzinulis ir ideju pierakstu klade, ko viņš dēvē par savām “varžacīm” – tās viņam nemitīgi “kož” un neļauj apstāties, mudinot realizēt aizvien jaunus un drosmīgus projektus.
