Lidmašīna nolaidās Hurgadā agri no rīta. Olga skatījās pa iluminatoru uz līdzeno zemes joslu un domāja, ka sākas jauna dzīve. Ne piedzīvojums, ne dēka, bet tieši dzīve — mierīga, silta, kur beidzot nebūs jāskaita katrs cents un jāatgriežas tukšā dzīvoklī.
Viņai bija trīsdesmit seši gadi. Sākumskolas skolotāja no Latvijas — kārtīga, klusa, viena no tām, kura nekad nesūdzas un vienmēr “kaut kā tiks galā”. Latvijas mazpilsēta, vecā skola, burtnīcas līdz vēlai naktij, kontroldarbu labošana brīvdienās. Vīra nebija. Bērnu arī nē. Bija tikai sajūta, ka gadi iet, bet priekšā — viss tas pats.
Kad uzmanība kļūst par atkarību
Braucienu uz Ēģipti piedāvāja draudzene. Ne žēlastības dēļ, bet starp citu: “Braucam, tev vajag izvēdināt galvu.” Olga piekrita, negaidot neko īpašu. Viņa nekad nebija uzskatījusi sevi par pamanāmu sievieti. Jaunībā uzmanības bija maz, vēlāk vairs nebija laika par to domāt.
Un tieši tāpēc viņa apjuka, kad uzmanība viņu pārņēma uzreiz. Ne rupja, ne lipīga. Pieklājīgi skatieni, jautājumi, smaidu pilnas sejas. Vīrieši skatījās uz viņu tā, it kā viņa nebūtu tikai fons, bet cilvēks. Teica, ka viņa ir skaista. Ka viņai ir labestīgas acis. Ka ar viņu ir mierīgi.
Ismails (vietējais arābs) atšķīrās no pārējiem. Nesteidzās, neizdarīja spiedienu. Strādāja viesnīcā, palīdzēja ar ekskursijām, runāja nosvērti. Stāstīja par ģimeni, par tradīcijām, par to, cik svarīgi, lai mājās būtu sieviete. Klausījās viņā — tiešām klausījās. Olgai tas izrādījās negaidīti svarīgi.
Viņa aizbrauca atpakaļ uz Latviju, bet sarunas nebeidzās. Tad sekoja otrais brauciens. Trešais. Draudzene pārstāja lidot kopā ar viņu, atmetot ar roku: “Pati lem.” Olga krāja naudu, atteica sev visu, jo tur viņu gaidīja. Tā viņai šķita.
Solījumi bez adreses
Jaungada salāti Olivjē stilā – garšīgi, sātīgi, ātri pagatavojami un vizuāli ļoti glīti
Piedāvājums izskatījās loģisks. Ne uzliesmojums, bet sarunu turpinājums. Ismails teica, ka vēlas ģimeni. Ka ir noguris no īslaicīgām attiecībām. Ka viņa ir mierīga, uzticama, īsta. Par dokumentiem viņš runāja garāmejot. “Pēc tam.” Par oficiālo reģistrāciju — “pie mums viss ir citādi”. Par likumiem — “neuztraucies, es visu atrisināšu”. Olga nestrīdējās. Viņa pārāk baidījās sagraut trauslo sajūtu, ka beidzot ir kādam vajadzīga.
Kāzas bija vienkāršas. Bez dzimtsarakstu nodaļas, bez zīmogiem. Vārdi, liecinieki, apsveikumi. Viņai paskaidroja, ka ar to pietiek. Viņa ticēja. Tāpēc, ka gribēja ticēt.
Pēc dažām dienām viņi devās nevis pie jūras, bet valsts iekšienē.
Māja, kurā neuzdod jautājumus
Ceļš bija garš. Kūrorta ainavas ātri beidzās. Māja izrādījās no māla ķieģeļiem, smagnēja, ar augstiem vārtiem. Pagalmā bija daudz cilvēku, bet neviens nestādījās priekšā. Sievietes skatījās no malas. Bērni skraidīja klusējot. Vecākie sarunājās savā starpā, nepievēršot viņai uzmanību.
Tajā pašā dienā viņai atņēma pasi. Teica, ka tā esot drošāk. Telefonu arī. Naudu — “pagaidām nevajag”. Olga juta trauksmi, bet norakstīja to uz nogurumu. Iet ārā vienai nedrīkst. Jautāt — nav pieņemts. Viņas vietu noteica ātri, bez paskaidrojumiem. Darbs sākās rītausmā. Beidzās vēlu vakarā. Kļūdas netika apspriestas, tām vienkārši nebija jābūt.
Kad nauda vairs nav tava
Pirmā nopietnā saruna notika pēc pāris nedēļām. Radinieki sāka runāt par palīdzību. Tas nebija lūgums, bet gan mierīgs vajadzību uzskaitījums: kam ārstēšanai, kam remontam, kam vienkārši “tāpēc, ka ģimene”.
Olga piesardzīgi ieminējās, ka viņai nav ienākumu, ka visi ietaupījumi palikuši Latvijā. Atbilde bija īsa: — Tu tagad esi sieva. Sievai nav “manas” naudas, ir kopējā. Bez kliegšanas. Bez nepatikšanām. Kā noteikums, ko neapspriež. No šī brīža Olga saprata: atpakaļceļa nav. Viņa šeit nav viesis. Un nav līdzvērtīga. Viņa ir daļa no sistēmas, kur viņas loma jau ir noteikta.
Kad dienas izplūst
Laiks vairs nebija lineārs. Celšanās pirms rītausmas. Darbs. Klusums. Reizēm Ismails aizbrauca. Reizēm mājā kļuva vairāk cilvēku. Reizēm viņu vienkārši nepamanīja. Viņa pārstāja uzdot jautājumus. Katrs jautājums darīja situāciju sliktāku. Katrs skatiens vārtu virzienā — bīstamāku. Domas par bēgšanu sākumā šķita neprāts, vēlāk — vienīgā iespēja.
Un tieši tajā brīdī, kad bailes kļuva par ieradumu, galvā pirmo reizi skaidri noformējās doma: ja viņa neaizies pati, viņas šeit vienkārši vairs nebūs.
Otrā daļa. Māja, kur tev ir bērni — un arvien mazāk tevis pašas
Pēc pirmajiem mēnešiem Olga saprata galveno: viņu šeit neaiztika publiski. Šeit rīkojās citādi. Klusāk. Ilgāk. Efektīvāk.
Viņas dienas kļuva vienādas. Cēlās tumsā. Ūdens no akas — auksts, duļķains, ar rūsas smaku. Mazgāšana uz akmeņiem. Virtuve. Māla grīda, kas nekad nav tīra — putekļi atgriežas ātrāk, nekā tu paspēj iztaisnot muguru. Vārdi — tikai par lietu. Jautājumi — netiek gaidīti.
Māja bija pilna ar sievietēm. Vecas, jaunas, bez vecuma. Viņas nekliedza. Viņas skatījās…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
