Latviešu skolotāja 36 gadu vecumā apprecējās ar arābu – viņai tajā pašā dienā ”konfiscēja” telefonu

Skatiens bija galvenais instruments. Ar to parādīja, kurš šeit ir lieks. Viņu pārstāja saukt vārdā. Sākumā — “sieva”. Vēlāk — vienkārši žests. Mājiens ar galvu. Kad viņa mēģināja iebilst, teica vienu un to pašu: “Tā pie mums ir pieņemts.”

 

Svešie bērni

Visgrūtāk bija ar bērniem. Pirmo dēlu viņa dzemdēja karstumā. Māja bija pilna ar cilvēkiem, bet istabā viņa gulēja viena. Bērnu viņai iedeva uz dažām minūtēm — un aiznesa prom. Teica: “Atpūties.” Atpūta ilga gadus. Bērnus paņēma ģimenes sievietes. Baroja, nēsāja, mācīja pirmos vārdus — ne viņas valodā. Olga redzēja viņus katru dienu, bet viņi viņai nepiederēja pilnībā. Viņa bija blakus, bet it kā otrā pusē stiklam.

Kad viņa paņēma dēlu rokās ilgāk nekā parasti, kāds noteikti pienāca un klusējot paņēma viņu prom. Bez dusmām. Bez paskaidrojumiem. Viņa mēģināja runāt ar vīru. Viņš klausījās. Māja ar galvu. Reizēm runāja maigi, gandrīz mīļi: “Tu nervozē. Tev jābūt mierīgākai.” Reizēm viņš pazuda uz ilgu laiku. Atgriezās citāds. Šādās dienās viņai atgādināja, ka viņa šeit nav saimniece, bet gan kārtības daļa.

Olivjē salāti ar citu un gardāku gaļu kā klasiskajā variantā un “rozīnīti”- lieliska svētku ēdiena recepte

Un tomēr grūtākais nebija smagais darbs. Bet gan tas, ka viņai pārstāja jautāt. Vai drīkst iziet pa vārtiem — izlēma bez viņas. Vai drīkst redzēt bērnus vakarā — arī. Vai drīkst sēsties pie galda — pēc vecāko sieviešu noskaņojuma. Viņa saprata: ja viņa pazudīs — māja dzīvos tālāk. Ja viņa aizies — pat nopūtas nebūs.

 

Izvēle, kas salauž

Doma par bēgšanu neatnāca uzreiz. Sākumā bija cerība. Tad — nogurums. Tad — klusa sapratne: ja viņa paliks, viņa izzudīs pilnībā. Visbaisākā bija izvēle: bērni. Viņa zināja — paņemt viņus līdzi nav iespējams. Viņa zināja — mēģinājums būs traks mums visiem.

Tajā naktī viņa ilgi sēdēja pie viņu guļvietām. Bērni gulēja. Vecākais elpoja smagi, jaunākais — saraustīti, kā vienmēr miegā. Viņa glaudīja viņu matus. Ļoti lēni. Lai nepamodinātu. Viņa netrakoja. Viņa iegaumēja.

Smaržu. Siltumu. Mazas rokas smagumu uz savas locītavas. Un čukstus, gandrīz bez skaņas, pateica to, ko vēlāk sev atkārtos gadiem: “Es atgriezīšos. Es noteikti atgriezīšos.”

Lasi vēl: TV raidījumu vadītāja Jana Duļevska nonākusi visai neparastā situācijā: ”Sākumā nesapratu, kas īsti notiek”

No rīta viņa izgāja no mājas viena. Bez histērijas. Bez scēnām. Bez somas. Bēgšana nebija varonīga. Tā bija netīra. Ilga. Klusa. Viņa gāja, slēpās, brauca, atkal gāja. Sīkumus viņa vēlāk stāstīs skopi — kā par kaiti, kuru negribas atcerēties.

Kad viņa nonāca otrā pusē — bez dokumentiem, bez mantām, bez bērniem — pirmā sajūta nebija prieks. Bet gan tukšums. Viņa izglābās viena. Un tas bija viņas lielākais trieciens. Šis stāsts nav par eksotiku. Nav par “citu kultūru”. Un nav par kūrorta romāniem. Tas ir par cenu, ko reizēm maksā par uzticēšanos. Un par izvēli, kas salauž pat visstiprākos.

Ja jūs lasāt šo un domājat, ka ar jums nekas tāds nenotiks — tieši ar to viss arī sākas.