Šis ir stāsts par Jūliju no Rīgas. Mēs iepazināmies Rīgā. Viņa toreiz bija tipiska galvaspilsētas iedzīvotāja: mērena, bet nemitīga steiga, kafija ejot cauri Vecrīgai, sabiedriskais transports kā ikdienas rutīna un sajūta, ka dzīve pulsē tieši pilsētas centrā
Tad viņai gadījās pārvākšanās — darbs, mīlestība, apstākļi, kā tas parasti notiek. Un lūk, jau 12 gadus viņa dzīvo Kazaņā. Pilsētu viņa ciena, vietām mīl, reizēm aizstāv, bet katru reizi, kad sazvanāmies, saruna agrāk vai vēlāk nonāk pie vienas frāzes: “Es joprojām pie tā neesmu pieradusi.” Un, jo ilgāk viņa tur dzīvo, jo interesantāki ir viņas novērojumi. Tāpēc, ka tas nav tūristes vai sajūsminātas iesācējas skatījums, bet gan cilvēka, kurš it kā ir “savējais”, taču iekšēji joprojām jūtas kā rīdziniece.
1.Pirmais, kas salauž ierasto priekšstatu — laiks it kā rit citādi
Rīgā viss notiek ar savu, skaidru ritmu, bez liekām pauzēm. Tu izej no mājas — un jau esi iekļāvusies pilsētas plūsmā. Savukārt Kazaņa dzīvo maigāk. Un runa nav par lēnīgumu, bet gan par ritmu. Jūlija stāstīja, ka pirmajos gados tas viņu kaitināja. Viņa aizgāja uz kafejnīcu, un oficiants varēja mierīgi pabeigt sarunu ar kolēģi, pirms pienākt klāt. Valsts iestādē neviens nekur neskrēja, pat ja bija rinda.
“Man bija sajūta, ka es visu laiku esmu nedaudz ātrāka par pilsētu,” viņa teica.
Ja mani viesi izdara kādu no šim lietām, es viņus ciemos vairs neaicinu
Ar laiku viņa saprata: šeit nav pieņemts dzīvot ar maksimālu ātrumu. Cilvēki nesacenšas par to, kurš noguris vairāk. Un it kā tas ir pluss, taču sajūta “es pastāvīgi apsteidzu realitāti” tā arī nav pazudusi.
2.Otrais — klusums, kas dažreiz nospiež spēcīgāk par troksni
Rīga mēdz būt klusa, bet tas ir ziemeļniecisks klusums, pie kura pierod. Kazaņā turpretī ir daudz tāda klusuma, kas šķiet gandrīz taustāms. It īpaši vakaros, it īpaši guļamrajonos. Jūlija atzinās, ka sākumā šis klusums viņu pat biedēja. Rīgā tu pilsētu jūti vienmēr — pat naktī tās ir pazīstamas skaņas. Kazaņā mēdz būt vakari, kad šķiet, ka dzīve ir nolikta uz pauzes.
“Dažreiz pieķeru sevi pie domas, ka man pietrūkst tās Rīgas piejūras vēja dūkoņas un pilsētas šalkoņas. It kā pilsēta elpotu — un tu kopā ar to,” viņa teica.
3.Trešais — cilvēki ir noslēgtāki, nekā šķiet
Stereotips vēsta, ka reģionos cilvēki ir atvērtāki. Un tā ir patiesība — bet ne uzreiz. Kazaņā cilvēki ir pieklājīgi, korekti, mierīgi. Taču tajā pašā laikā viņi nesteidzas ielaist savā lokā. Ja Rīgā var caur kopīgiem paziņām ātri atrast savējos, tad šeit viss notiek lēnāk. Uzticība veidojas ilgi. Īsta tuvība — vēl ilgāk. “Esmu šeit 12 gadus, un man joprojām ir mazāk tuvu cilvēku, nekā Rīgā bija pēc trim gadiem,” viņa reiz teica.
“Te ir garlaicīgi un ēst negaršīgi, mēs vairs negribam pie omes” teica mazais Mārcis
“Nāc ciemos, bet kaut kur citur” jeb kāpēc es neaicinu ciemiņus savās mājās
4.Ceturtais — divvalodība, kas vienmēr ir blakus, pat ja tu to neizmanto
Kazaņa ir divu valodu pilsēta, un tas ir jūtams pastāvīgi. Izkārtnes, paziņojumi, runa ielās. Pat ja tu nerunā tatāru valodā, tu tik un tā dzīvo šīs kultūras realitātē. Jūlija teica, ka sākumā tā bija vienkārši eksotika. Pēc tam — ieradums. Bet līdz galam viņa tā arī nespēja sajusties “iekšpusē”, nevis “blakus”. “Tas ir kā dzīvot mājā, kur visiem ir kopīga ģimenes valoda, un tu to saproti, bet nerunā tajā,” — ļoti precīzs salīdzinājums.
5.Piektais — pilsēta ir skaista, bet ne vienmēr dzīvīga
Ar šo viņai vienmēr ir bijušas sarežģītas attiecības. Kazaņa tiešām ir uzposta, kārtīga, restaurēta. Centrs ir nospodrināts, krastmalas ir skaistas, tūristu maršruti pārdomāti. Bet viņa bieži teica: “Man dažreiz pietrūkst tā rīdzinieciskā haosa un neparedzamības.” Rīgā pilsēta dzīvo pati par sevi, ar savu vēsturisko slāņojumu. Kazaņā tā dažreiz šķiet kā ļoti labi ieprojektēta telpa, kur viss ir savās vietās. Un kādam tas ir ideāli. Bet kādam — nedaudz sterili.
“Viņi atkal neko neatnesa. Ne konfekti vai puķes, bet es tik daudz izdarīju” sūrojās māte
6.Sestais — darbs un ambīcijas tiek uztvertas citādi
Rīgā (un Eiropā kopumā) ir savs ambīciju līmenis — tiekties pēc Eiropas standartiem, sasniegt vairāk. Tas ir dzinulis. Kazaņā cilvēki biežāk izvēlas stabilitāti. Labu, mierīgu darbu. Līdzsvaru. Ģimeni. Komfortu. Jūlija atzinās, ka viņai vajadzēja vairākus gadus, lai pārstātu justies “pārāk ambicioza” apkārtējai videi.
“Šeit nav pieņemts degt. Šeit ir pieņemts dzīvot,” viņa teica.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
