7.Septītais — pilsēta it kā zina par tevi visu
Rīga savā ziņā arī ir maza, bet tur tu tomēr vari pazust pūlī. Kazaņā viss ir kompaktāks un personiskāks. Šeit ātri uzzina, kas tu esi, no kurienes, ar ko nodarbojies. Jūlija sākumā to uztvēra kā mājīgumu. Pēc tam — kā nelielu spiedienu.
“Dažreiz gribas vienkārši būt svešiniecei. Bet šeit tu vienmēr esi kāda paziņas paziņa,” viņa smējās.
8.Astotais — Kazaņa nelaiž vaļā, pat ja neesi kļuvusi par savējo līdz galam
Un lūk, pats dīvainākais paradokss. 12 gadu laikā viņa tā arī nav kļuvusi pilnībā par “kazanieti”. Iekšēji viņa joprojām ir rīdziniece. Ar savu ziemeļniecisko gaumi, tempu un cerībām. Bet tajā pašā laikā viņa vairs nav tā pati Rīgas Jūlija. Rīga tagad viņai šķiet citāda, varbūt pat nedaudz sveša savā jaunajā attīstībā. “Es esmu it kā iestrēgusi starp divām pasaulēm,” viņa reiz teica. Kazaņa viņu ir mainījusi. Padarījusi mierīgāku. Klusāku. Domīgāku. Bet pilnībā pieņemt tās ritmu viņa tā arī nespēja.
Secinājums, ko viņa noformulēja pati
-Kazaņa ir pilsēta, kurā ir viegli iemīlēties. Bet dzīvot tajā — tā ir atsevišķa izvēle.
-Šī pilsēta nav domāta steigai. Ne sacensībām. Tā ir par līdzsvaru, tradīcijām un cieņu pret laiku.
-Un, ja tu esi no Rīgas, tad daļa tevis vienmēr ilgosies pēc tās īpašās Baltijas sajūtas. Pat ja tev šeit ir labi.
Pēdējais elements — koferis, kurš nekad netiek izpakots līdz galam
Interesantākais atklājās pēdējā reizē, kad viesojos pie viņas Kazaņā. Jūlija man parādīja kādu plauktu savā skapī. Tur, starp tatāru rakstiem izšūtiem spilveniem un vietējām tējām, stāvēja maza koka kastīte ar Rīgas jūrmalas smiltīm un izskalotu dzintara gabaliņu.
Lasi vēl: Viesturs(62) atnesa trīs tulpes un šokolādes tāfelīti – vai īsts kavalieris tā darītu, sūrojās Velta
“Zini,” viņa smaidot teica, “Kazaņa man ir iemācījusi pieklājību un pacietību, bet Rīga manī joprojām sargā spītu un to vēso Baltijas mieru. Kad man kļūst par grūtu no šejienes siltuma un tuvības, es vienkārši pieskaros šim dzintaram.” Tas arī ir viņas lielākais noslēpums. Viņa nav vienkārši pārcēlusies — viņa ir uzbūvējusi neredzamu tiltu. Viņa gatavo tradicionālo čak-čak, bet pasniedz to uz santīmu laikos pirkta Rīgas porcelāna šķīvja.
Kazaņa ir pilsēta, kurā ir viegli iemīlēties, bet grūti “izšķīst”. Dzīvot tajā nozīmē iemācīties būt diviem cilvēkiem vienlaikus. Tā ir pilsēta, kas neprasa, lai tu aizmirstu, no kurienes nāc. Tā vienkārši pacietīgi gaida, kad tu beigsi skriet. Un, kad tu beidzot apstājies, tu saproti: tu vairs neesi ne rīdziniece, ne kazaniete. Tu esi kaut kas jauns un daudz plašāks.
Un tieši tajā brīdī, kad tu pārstāj meklēt mājas kartē, tu tās beidzot atrodi sevī. Pat ja daļa tevis joprojām klusi ilgojas pēc jūras vēja, stāvot pašā Kazaņas sirdī.
