Latviete Paula ticēja, ka ir atradusi savu īsto mīlestību Indijā, tomēr aizbraucot pie viņa un pametot dzimteni sākās pārbaudījumi

Pēc vairākiem laulības gadiem viņa aizbrauca. Viņa palika Indijā – nevis mīlestības dēļ, bet gan bezspēcības sajūtas dēļ atgriezties. Viņas dzīvoklis Daugavpilī tika pārdots; vecāki nepieņēma viņas izvēli. “Mana meita ir tumšāka un nerunā latviski. Atgriešanās nozīmē visu izskaidrot no jauna. Labāk ir būt šeit.” Tagad viņa dzīvo Varanasi. Viņa strādā par statistu Bolivudā, spēlējot angļu dāmas par tūkstoš rūpijām dienā, un smejas: “Bet ēdiens ir garšīgs.”

Oksana. Divi ziloņi un karstums

Oksana no Preiļiem satika savu indiešu vīru 1999. gadā — garu, uzmanīgu studentu, kurš teica, ka precēsies tikai mīlestības dēļ. Viņa viņam noticēja. Viņa pārcēlās dzīvot pie viņa, sarīkoja greznas kāzas un drīz vien uzzināja, ka viņas vīra ģimene tūristiem tur divus ziloņus.

Sākumā tas šķita romantiski — kokosriekstu palmas, jūra, garšvielu smarža. Tad tas kļuva par darbu. “Jūs nevarat iedomāties, kā ir sakopt ziloņa pēdas,” viņa teica. “Un pēc diviem? Es cēlos piecos no rīta, pirms ieradās kalpone, un pati tīrīju pagalmu. Viņi katrs apēda spaiņus ar augļiem un atstāja aiz sevis kalnus mēslu.”

Oksana centās pielāgoties, bet karstums, čūskas un plaukstas lieluma prusaku nakts vizītes prasīja savu. “Tu izej ārā, un pēc piecām minūtēm esi slapjš kā lupata. Un pērtiķi zog somas. Tu pat nevari lamāties — tie ir svēti dzīvnieki.”

VIDEO:

Salātu “Parīze sniegā” unikālā garša un satur vien 4 sastāvdaļas

Lasi vēl: “Diemžēl 3. novembris nesīs kaut ko tādu, ko neesam redzējuši jau sen”: sinoptiķi prognozē laikapstākļus

Gadu vēlāk viņa aizbrauca. Ne uz mājām, bet uz Goa. “Es vairs negribu aukstumu. Labāk sviedri nekā sals.” Tagad viņa strādā par gidi, tāpat kā Liene. Dažreiz ekskursijās viņas krustojas — viņas smaida viena otrai kā cilvēki, kas zina dzīvošanas vērtību.

Latviešu sievietes, kas šeit ierodas mīlestības dēļ, nemeklē žēlumu. Viņas vienkārši vēlas dzīvot. Dažas aizbrauc, dažas paliek, bet viņām visām ir viena kopīga iezīme: pēc Indijas viņas nekad vairs nebūs tādas pašas.

Kad Liene jautā, vai viņai ir kādas nožēlas, viņa smaida. “Ja es visu būtu zinājusi iepriekš, es tik un tā būtu gājusi. Ne tāpēc, ka tas bija viegli. Bet tāpēc, ka tagad es zinu savu vērtību.”