Latvijas hokejistam Kasparam Daugaviņam ir ļoti negaidīts paziņojums visiem

Latvijas hokejistam Kasparam Daugaviņam ir ļoti negaidīts paziņojums visiem. Daudzi par šo ziņu ir ļoti priecīgi un steidz izrādīt savas emocijas internetā. 

Pieredzējušais uzbrucējs Kaspars Daugaviņš nolēmis atgriezties Latvijas hokeja izlasē, kā ziņo Latvijas Hokeja federācija (LHF). Pagājušā gada beigās 36 gadus vecais Daugaviņš pārsteidza ar paziņojumu par profesionālās karjeras noslēgumu. Toreiz viņš pameta Slovākijas augstākās līgas klubu Mihalovces “Dukla” un nolēma pievērsties mācībām, lai sagatavotos trenera karjerai.

Daugaviņš, kurš Latvijas izlases sastāvā aizvadījis 153 spēles, marta beigās pievienosies valstsvienībai, lai sāktu gatavošanos pasaules čempionātam.

“Sveicieni visiem hokeja atbalstītājiem Latvijā! Gribu paziņot, ka cīnīšos par vietu izlases sastāvā šī gada pasaules čempionātā. Paldies visiem, kas mani uzmundrināja, iedvesmoja un palīdzēja nezaudēt ticību saviem sapņiem. Esmu pilns enerģijas, daudz strādājis un esmu gatavs cīnīties par vietu komandā,” paziņoja Daugaviņš.

Daugaviņš pārstāvējis Latvijas izlasi 12 pasaules čempionātos un trīs olimpiskajās spēlēs, kā arī pildījis kapteiņa pienākumus 2015., 2016., 2017., 2021., 2023. un 2024. gada pasaules čempionātos. Kopumā uzbrucējs guvis 51 vārtu un veicis 95 rezultatīvas piespēles.

Lasi vēl: Tautas zīmes 8. martam. Kurš var neapprecēties, un ko šajā naktī nozīmē sapņi

2023.gada pasaules čempionātā, esot kapteiņa lomā, Daugaviņš kopā ar komandu izcīnīja bronzas medaļu. Pasaules čempionāts notiks no 9. līdz 25. maijam, un Latvijas izlase Stokholmā sacentīsies ar Kanādu, Somiju, Zviedriju, Slovākiju, Austriju, Franciju un Slovēniju.

Daugaviņš nav vairījies runāt par savām grūtībām: “Kad spēlēju KHL, mani negaidīti piemeklēja panikas lēkmes. Bija bail doties gulēt, un nespēju aizmigt – mēnešiem ilgi cīnījos ar to. Pat komandas ārsts palika man blakus, līdz iemigu, un es nebaidījos lūgt palīdzību. Vaicāju komandas biedriem, vai kādam ir bijusi līdzīga pieredze, un atradu kādu, kurš dalījās savos pārdzīvojumos.

Tas mani nomierināja. Sarunas ar psihologu vēl vairāk palīdzēja. Runājot par šo pieredzi arī ar medijiem, izlases laikā pie manis pienāca spēlētājs, lai dalītos savās sajūtās. No šīm sarunām nevajag kautrēties – uz mums laukumā gulstas tik daudz atbildības, ka nereti ir grūti tikt galā ne tikai ar hokeju, bet arī ar dzīvi ārpus tā.”