Latvijā cilvēku vecumdienas izskatās ļoti dažādi, un bieži vien to nosaka tikai viena lieta – dzīvesvieta. Kamēr pilsētās vidējie rādītāji vēl izskatās ciešami, lauku reģionos situācija ir pavisam cita.
Skaitļi rāda, ka plaisa starp turīgākajiem un nabadzīgākajiem senioriem kļūst arvien dziļāka. Tas liek domāt par to, kāpēc divi cilvēki ar līdzīgu darba stāžu saņem tik atšķirīgu atbalstu no valsts.
Vidējais rādītājs, kas neatspoguļo īstenību
Oficiālā statistika saka, ka vidējā pensija Latvijā pamazām tuvojas 673 eiro slieksnim. Tomēr šis skaitlis var būt ļoti maldinošs, ja skatāmies uz to, kas notiek reālajā dzīvē.
Eksperti, kas ikdienā strādā ar banku datiem, uzreiz pamanīs, ka lielākā daļa senioru savos kontos katru mēnesi redz daudz mazākas summas.
“Luminor” pārstāvis Atis Krūmiņš norāda uz kādu būtisku niansi – vidējā pensija ir kā “skaista fasāde”, kas paslēpj reālo nabadzību. Gandrīz pusei no visiem Latvijas pensionāriem katrs mēnesis paiet, rēķinot katru eirocentu.
Viņiem tie nav tikai skaitļi tabulā, bet gan ikdienas izvēle starp siltumu, pārtiku un nepieciešamajām zālēm.
Divas dažādas pasaules: Mārupe pret Rēzekni
Ja mēs salīdzinām dažādas Latvijas vietas, aina kļūst pavisam skarba. Piemēram, Mārupes novadā vidējā pensija ir ap 781 eiro, kas uz kopējā fona izskatās salīdzinoši labi. Turpretim Rēzeknes novadā šis skaitlis nokrītas līdz 515 eiro.
Atšķirība ir vairāk nekā 260 eiro mēnesī, kas vienam cilvēkam ir milzīga summa.
Vēl vairāk satrauc tas, kā tieši sadalās šie maksājumi. Liela daļa senioru dzīvo tālu zem jebkādiem vidējiem rādītājiem:
Aptuveni 27% saņem tikai no 300 līdz 500 eiro.
Vēl 13% senioru mēnesī jāiztiek ar summu, kas nesasniedz pat 300 eiro.
Tas nozīmē, ka katrs desmitais cilvēks, kurš visu mūžu ir strādājis, tagad dzīvo uz nabadzības sliekšņa. Šādā situācijā runāt par drošības sajūtu vai mierīgām vecumdienām ir ļoti grūti.
Laika faktors un demogrāfija
Eksperti uzskata, ka gaidīt palīdzību tikai no valsts budžeta nākotnē kļūs arvien grūtāk. Skatoties uz demogrāfijas datiem, redzams, ka sabiedrība strauji noveco. Bērnu dzimst mazāk, bet strādājošo skaits, kas uztur pensiju sistēmu, sarūk.
Tā ir vienkārša matemātika, kas nesola vieglus risinājumus.
Atis Krūmiņš uzsver, ka laiks šajā jautājumā nav mūsu sabiedrotais. Viņš skaidro, ka domāt par papildu uzkrājumiem 55 gadu vecumā parasti jau ir par vēlu.
Lai vecumdienās varētu saglabāt kaut cik līdzīgu dzīves līmeni tam, pie kāda cilvēks pieradis strādājot, ienākumiem būtu jābūt vismaz 70% apmērā no algas. Šobrīd lielākajai daļai tas šķiet nesasniedzams mērķis.
Kur situācija ir vissmagākā?
Visvairāk šī problēma skar Latgales un Vidzemes iedzīvotājus. Dati rāda, ka tieši šajos reģionos cilvēki visretāk veido kādus papildu uzkrājumus vai domā par savu privāto pensiju fondu.
Daļēji tas ir skaidrojams ar zemākām algām, taču daļēji tā ir arī paļaušanās uz to, ka “gan jau kaut kā būs”.
Diemžēl šāda paļaušanās uz likteni bieži noved pie tā, ka vecumdienās nākas skumji secināt – kaimiņa vai pilsētnieka finansiālā situācija ir daudz stabilāka.
Finanšu speciālisti uzskata, ka par šo jautājumu būtu jāsāk interesēties jau tūlīt pēc studiju beigām un pirmajām darba gaitām. Jo agrāk sāk domāt par to, kā nauda uzkrājas, jo mazāks trieciens būs brīdī, kad darba gaitas tiks pārtrauktas.
Šī brīža pensiju kontrasti Latvijā skaidri parāda, ka paļaušanās tikai uz sistēmu var būt riskanta. Nevienlīdzība starp reģioniem nekur nepazūd, un tā tiešā veidā ietekmē to, cik mierīgas vai nemierīgas būs cilvēka vecumdienas atkarībā no tā, kurā Latvijas kartes punktā viņš izvēlējies dzīvot.
Kāds ir jūsu viedoklis par šīm lielajām atšķirībām pensiju apmēros starp laukiem un pilsētām? Vai jūsu paziņu lokā ir jūtama šī plaisa, un kā, jūsuprāt, to varētu mazināt? Padalieties ar savu pieredzi komentāros.
Beidzot kāds par to runā skaļi! Nav godīgi, ka cilvēka vecumdienas ir atkarīgas no tā, kurā reģionā viņš dzīvo. Sistēma ir pilnībā greiza.
Pati redzu, kā dzīvo mana mamma laukos. Ja mēs, bērni, nepalīdzētu, tad izdzīvot nebūtu iespējams. Šis raksts precīzi parāda reālo situāciju.