Bērnudārza vecāku čats un mana dēla dzimšanas diena – vai visiem ir jānes milzīgi cienasti uz dārziņu
Kad es ieskrēju bērnudārza garderobē, aizcirtās durvis nedaudz skaļāk nekā parasti, visas mammas sinhroni pagrieza galvas. Es biju slapja no lietus, mati bija pielipuši pie deniņiem, ābolu maiss, kuru es cieši spiedu pie sāna, žēlabaini krakšķēja. Gaiss bija silts, tas smaržoja pēc bērnu dūraiņiem un mitra kartona.
— Ak, Maija, čau, — pirmā atsaucās Inese, mazās Sabīnes mamma. — Kas tev lēcies?
Es izelpoju un mēģināju pasmaidīt.
— Tāda man šodien diena, — es nomurmināju un noliku maisu uz krēsla.
Neviens vēl nezināja, ka tieši šodien — mana dēla dzimšanas dienā — sāksies stāsts, kas pārvērtīs mūsu draudzīgo vecāku grupu par mazu absurda teātri. Līdz šim bērnudārzā viss bija mierīgi. Vecāki bija prātīgi, audzinātājas — zelta cilvēki, bet vecāku čats — civilizētas saziņas paraugs. Bez mēmēm, bez bezgalīgiem “labrītiņiem”.
Bet tad parādījās viņa…
Baiba. Jauniņā zēna, Gustava, mamma. Atnāca — un it kā vējš pa atvērtu vēdlodziņu: uzreiz viss izmētājās. Sākumā viņa sāka sūtīt apsveikumus visos kalendāra svētkos: Mātes dienā, Skolotāju dienā, Zvejnieku dienā, Pavāru dienā… Es pat nezināju, ka eksistē tik daudz svētku. Pēc tam — piecas minūtes garas balss ziņas: “Aiziesim pārkrāsot rotaļlaukuma namiņu” “Varbūt nopērkam bērniem jaunus konstruktorus, re kur saite — tikai 60.” “Un vēl es redzēju lieliskus paklājiņus, tos vajag paņemt uzreiz deviņus.”
Un viss būtu nekas, bet Baibai piemita tā īpašā enerģija, kāda ir cilvēkam, kuram ir garlaicīgi dzīvot. Viņa nestrādāja, un tas, šķiet, bija viņas galvenais dzinulis. Reiz Inese, mamma-pragmātiķe ar pelēku astīti un mūžīgiem miltu traipiem uz džinsiem (viņa strādāja maizes kombinātā), man pačukstēja:
— Maija, nepārdzīvo tu viņas dēļ. Gustava mammai ir pārāk daudz brīva laika. Lūk, arī griežas kā vilciņš. Ja viņa astoņas stundas stāvētu pie krāsnīm kā es, viņai nebūtu līdz labiekārtošanai.
Es toreiz tikai pamāju ar galvu. Es vispār neesmu konfliktu cilvēks un domāju, ka Baiba izdegs vai nomierināsies. Bet es vēl nezināju, ka priekšā mūs gaida liela spēle un teātris. Tradīcija mums bija vienkārša un patīkama: jubilārs atnes cienastu grupai. Skaidrs, ka oficiāli tas ir aizliegts, bet audzinātājas vienmēr pievēra acis. Bērni ir emocionāla tauta, un dzimšanas diena ir svarīgi svētki. Visi nesa kaut ko saldu: konfektes, zefīrus, sulas. Nekad neviens nesūdzējās. Kad Baiba pati pieteicās vecāku komitejā un viņu pieņēma “palīdzēt”, es jau toreiz sajutu ko nelāgu.
— Viņa noteikti ir no tām, kurām patīk kontrolēt, — es teicu vīram. — Varbūt viņa vienkārši vēlas piedalīties? — viņš paraustīja plecus. — Nezinu, — es nopūtos. — Bet jūtu, ka būs mums no viņas problēmas.
Izrādījās — nojauta nepievīla
“Bez manas pensijas tu neiztiks,” mans vīrs ķiķināja, “Trīs mēnešu laikā es aizbraucu uz Jūrmalu”
Nedēļu pirms mana dēla Mārtiņa dzimšanas dienas mēs uzzinājām, ka viņam ir problēmas. Aizliedza saldumus vispār. Viņam bija tikai pieci gadi, un viņš gaidīja savus svētkus kā brīnumu.
— Mammu, bet kā tad ar konfektēm dārziņā? — viņš kādu vakaru jautāja. Acis mirdzēja.
Es apsēdos blakus, paglaudīju viņam galvu.
— Kaķēn, mēs aiznesīsim kaut ko citu. Piemēram, ābolus. Tev taču garšo āboli?
Viņš aizdomājās, nošņukstējās, bet pamāja ar galvu.
— Labi. Ja āboli, tad lai ir tie garšīgākie.
Un es nolēmu: tā arī darīsim. No rīta, kad mēs nolikām uz galda skaistus, sarkanus ābolus, audzinātājas smaidīja. Katram ābolītim uzlīmējām jautru uzlīmīti, piesējām bantīti ar novēlējumu, uzlīmējām actiņas. Izskatījās glīti. Klāt katram bija piekariņš ar atstarotāju.
— Cik svaigi un rudenīgi. — teica Mārīte. — Bērni būs priecīgi, — piebilda Iveta.
Un bērni tiešām bija laimīgi. Kraukšķēja āboli, viņi smējās, vēlēja Mārtiņam laimīgu dzimšanas dienu. Vakarā telefons noraustījās tik strauji, it kā tam būtu iegrūsts ar elkoni. Ekrānā parādījās gara ziņa no Baibas. Jau pēc pirmā teikuma kļuva skaidrs: viņa vārās.
— Jūsu dēlam ir dzimšanas diena, bet jūs atnesāt kaut kādus ābolus? Kur ir konfektes? Kas tas vispār bija?
Es pārlasīju ziņu divreiz. Man pat elpa aizrāvās. Kā var tik ļoti sašust par… āboliem? Es rakstīju atbildi, dzēsu, atkal rakstīju. Galu galā uzrakstīju:
— Baiba, bērniem patika, audzinātājas arī bija priecīgas. Mārtiņam saldumus nedrīkst — mums ir ierobežojumi. Mēs nevarējām atnest konfektes.
Nepaspēju nosūtīt, kad čats atdzīvojās. Vispirms uzpeldēja Inta:
— Bet pie mums tā nav pieņemts. Visi nes saldumus. Tā ir tradīcija.
Pēc tam Andris, Roberta tētis:
— Jūs nodalāties no kolektīva. Slikti.
Un, visbeidzot, Olga:
— Ja nolēmāt ietaupīt uz konfektēm — tā arī pasakiet.
Tas mani, atzīšos, nepatika. Ietaupīt? Uz konfektēm? Labi āboli maksā dārgāk nekā jebkuras karameles.
Es dziļi ieelpoju, ierakstīju:
— Kolēģi, es nevienu negribēju apvainot. Bet vai tas ir normāli — nest saldumus, ja paša bērnam tos nedrīkst? Kā jūs iedomājaties situāciju? Visi bērni grauž konfektes, bet mans Mārtiņš stāv stūrī un skatās? Vai jūs tā darītu ar savējo?
Atbildes nebija ilgi. Bet klusums izrādījās īss. Pēc piecām minūtēm personīgajās ziņās pieklauvēja Dzintra, vecāku komitejas vadītāja — mierīga, prātīga sieviete. Es viņu vienmēr cienīju. Bet teksts nebija tāds, kādu es gaidīju:
— Maija, labvakar. Ir saņemta sūdzība, ka jūs neievērojat tradīciju. Vecāki ir neapmierināti. Turpmāk, lūdzu, brīdiniet vecāku komiteju par šādām izmaiņām.
Es iepletu acis ekrānā.
12 ēdieni svētvakara galdā: ko tie simbolizē un kā tie piesaista mājas pārticību jaunajā gadā
— Bet es skaidroju jau divdesmito reizi: Mārtiņam nedrīkst saldumus. Vai tas nav vērā ņemams iemesls?
— Saprotu, — viņa atbildēja, — bet mums ir jābūt vienotiem noteikumiem. Bērni gaida saldumus.
Es sakodu lūpas.
— Tātad jums konfekšu kaste ir svarīgāka par to, ka bērnam nedrīkst?
Parādījās trīs pelēki rakstīšanas punkti… nodzisa… atkal parādījās.
— Nesarežģījiet, Maija. Vienkārši pieturēsimies pie tradīcijas.
Es sēdēju virtuvē, skatoties telefonā, un jutu, kā manī bango netaisnība. Šķita, ka mani tā vienkārši paņem un iestumj stūrī kā mazu skolnieci, kura “izdarījusi nepareizi”. Ienāca vīrs, paskatījās uz manu seju un sarauca pieri:
— Kas atkal noticis?
Es pasniedzu viņam telefonu. Viņš izlasīja visu čatu, hmmm-ināja un teica:
— Viņi nopietni? Konfektes tagad ir svarīgākas?
— Aha, — es izelpoju. — Mēs tagad esam gandrīz kā izstumtie.
— Nepievērs uzmanību. Cilvēki ir dīvaini. It īpaši grupās.
Bet es zināju: bērnudārzā vecāku saziņa nav tikai fons, bet vide, kurā dzīvo mūsu bērni. Un bērni agrāk vai vēlāk to sajutīs.
Nākamajā rītā es aizvedu Mārtiņu uz dārziņu. Viņš jautri skrēja pie grupas, bet tieši pie durvīm mēs saskrējāmies ar Baibu. Viņa stāvēja, sakrustojusi rokas, kā apsargs pie ieejas.
— Labrīt, — es izdvesu.
— Labrīt, — viņa auksti atbildēja.
Iestājās smaga pauze. Tad viņa noliecās uz priekšu:
— Maija, jums ir jāsaprot kolektīva noteikumi. Šeit tā nedara.
— Baiba, — es vairs nesmaidīju, — manam bērnam ir aizliegti saldumi. Tas ir nopietns norādījums.
Viņa nobolīja acis:
— Varēja atnest konfektes un vienkārši pateikt savam dēlam, ka viņam nedrīkst. Kas tur sarežģīts?
— Jūs nopietni? Jūs tiešām uzskatāt, ka ir normāli — atnest saldumus un nedot tos savam bērnam?
Baiba atmeta galvu atpakaļ.
— Tā dara daudzi. Manai draudzenei brāļadēls nedrīkst šokolādi — un nekas, nes saldumus uz svētkiem, bet pats neēd.
— Baiba, — es teicu lēnām, mēģinot valdīt pār sevi, — Mārtiņš sapņoja par savu dzimšanas dienu. Mums teica kategoriski nedrīkst. Un āboli — tas bija kompromiss.
— Kompromiss, — viņa nošņāca, — kura dēļ tagad viss kolektīvs ir neapmierināts.
Tajā brīdī pa durvīm izskatījās audzinātāja Iveta.
— Mammas, vai viss kārtībā?
Mēs abas pagriezāmies. Baiba atbildēja pirmā:
— Jā, vienkārši apspriežam svarīgu jautājumu.
Es turpretī pateicu godīgi:
— Mums izsaka pretenzijas par āboliem Mārtiņa svētkos.
Audzinātāja brīnījās:
— Bet bērni bija laimīgi. Viņiem visu dienu tēma bija: “cik garšīgi āboli”. Mārtiņš staroja. Tas taču ir galvenais.
Baiba sakoda lūpas, it kā viņai nepatiktu, ka kāds ir sagrāvis viņas svinīgo momentu.
— Labi, es steigšos, — viņa teica un ātri aizgāja.
Bet es izelpoju. Vismaz kāds saprot.
Bet tas bija tikai sākums…
Tajā pašā dienā vecāku čats atkal uzliesmoja, it kā kāds būtu uzlējis benzīnu. Es jau gatavojos uzlikt telefonam klusuma režīmu, bet ziņas plosīja ekrānu viena pēc otras. Pirmā, protams, bija Baiba.
— Kolēģi, piedāvāju apspriest vakardienas incidentu. Mums vajag, lai tradīcijas būtu vienādas visiem.
Tūlīt pat uzrakstīja Inta: — Ja mēs sāksim katrs sev pielāgot, tas novedīs pie haosa.
Andris piebilda: — Vajag brīdināt, lai nākotnē tā nebūtu.
Un pēc tam — tas, ko es patiesi negaidīju. Parādījās ziņa no vecākiem, kuri parasti klusēja.
— Bet bērniem patika. Kur tad ir problēma? — jautāja Mika mamma.
Bet Kārļa mamma piebilda: — Mans vispār ābolus neēd, bet šeit apēda divus. Mēdz taču gadīties.
Kāds uzlika viņai “patīk”. Vēl vienu. Vēl. Pirmo reizi es sajutu, ka par mani vismaz kāds iestājas. Tas sildīja. Bet Baiba, šķiet, nolēma, ka šī ir viņas pēdējā spēle.
— Runa nav par āboliem. Runa ir par principu. — Ja mēs sāksim mainīt noteikumus katram — kolektīvs izjuks. — Mums jābūt vienotam veselumam!
Tas jau izklausījās gandrīz pēc manifesta. Es pat iztēlojos, kā viņa stāv uz tribīnes, mājo ar karodziņu un sauc: “Vienotība! Tradīcijas! Konfektes vai nekas.”
Es ierakstīju:
— Kolēģi, būsim godīgi. Nevienam nepalika sliktāk no āboliem. Bērni ir laimīgi. Mārtiņš ir apmierināts. Un mēs nevienu nenostādījām neērtā situācijā. Bet nez kāpēc tieši mums izvirza pretenzijas.
Šeit pieslēdzās Dzintra, vecāku komitejas vadītāja:
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
