— Pārcelsim diskusiju uz personīgajām ziņām un netaisīsim konfliktu kopējā čatā.
Bet Baiba bija nepiekāpīga:
— Mēs apspriežam svarīgu jautājumu. Tas attiecas uz visiem. Un, ja Maija nolemj nesekot tradīcijai, mums jāsaprot, kā rīkoties tālāk.
Šeit pat klusie vecāki sāka apmainīties ar smaidiņiem. Kādam acīmredzot jau kļuva smieklīgi. Dienā man piezvanīja Signe, zēna Ernesta mamma. Viņa reti piedalījās sarunās, bet vienmēr bija lietas kursā.
— Maija, tu nepārdzīvo, — viņa teica. — Baibai ir mūžīga vajadzība kaut ko kontrolēt. Mēs te jau esam pieraduši. Viņa pati sev problēmas izdomā.
— Bet kāpēc man neviens netic? — es izelpoju. — It kā man būtu pienākums nest konfektes, pat ja bērnam nedrīkst.
Signe hmmm-ināja.
— Cilvēki bieži grib, lai viss būtu tā, kā viņiem ērtāk. Nevis kā pareizi. Baibai vispār ir sava filozofija: galvenais — lai atbilstu kolektīvam. Bet jēga un apstākļi — tas ir otršķirīgi.
Es apsēdos uz krēsla.
— Varbūt es tiešām izdarīju kaut ko nepareizi?
— Maija, tas viņiem aizgāja ciet uz līdzenas vietas. Rīt aizmirsīs. Nu maksimums pēc nedēļas.
— Domā?
— Esmu pārliecināta.
Es gribēju viņai ticēt. Ļoti. Bet nākamās dienas rītā mani gaidīja pārsteigums. Un ne tas labākais.
Kad es atnācu pakaļ Mārtiņam, es pamanīju dīvainu atmosfēru. Mammas saskatījās. Dažas klusējot novērsa acis. Un tikai Baiba, starojot, it kā būtu uzvarējusi skolas olimpiādē, gāja uz grupas durvīm. Es pasveicināju — neviens neatbildēja. Beidzot pienāca Dzintra.
— Var jūs uz minūtīti?
Mēs pagājām pie loga. Viņa runāja klusi, it kā apspriestu kaut ko slepenu:
— Maija… vecāki… teica, ka jūs radāt sasprindzinājumu grupā.
— Es? — es gandrīz iesmējos. — Es?
— Viņi uzskata, ka jūs ignorējat kopējos noteikumus.
— Kādus noteikumus? Atnest konfektes? Tas pat nav noteikums, bet vienkārši ieradums.
Viņa nopūtās:
— Saprotiet, daudzi to uztvēra kā mēģinājumu izcelties.
— Izcelties? Ar to, ka atnesu ābolus konfekšu vietā?
Dzintra neatbildēja. Viņa skatījās kaut kur grīdā, it kā viņai pašai būtu neērti.
— Es vienkārši lūdzu… turiet situāciju zem kontroles. Lai konflikti neaugtu.
Un aizgāja. Bet es stāvēju pie loga un jutu, kā kaut kas manī trīc. Mani padarīja par vainīgo par to, ka es… Un tas viss — konfekšu dēļ. Smieklīgi. Un rūgti. Nākamajā dienā es nolēmu neiet čatā. Vakarā, kad Mārtiņš jau gulēja, es pasaucu vīru uz virtuvi, ielēju sev tēju un atzinos:
— Klausies, esmu nogurusi. Tāda sajūta, it kā mani vilktu kāda absurda procesa centrā. Un es visu laiku esmu vainīga.
Viņš apsēdās pretim, uzlika plaukstu uz manas rokas.
— Tu ne pie kā neesi vainīga, Maija. Tev ir normāla pozīcija. Viņiem — dīvaina. Lūk, arī viss.
— Bet man ir neērti iet uz dārziņu. Visi čukstas. Skatās.
Viņš paraustīja plecus:
— Tāpēc, ka Baiba atrada iemeslu pašapliecināties. Tu — esi viņas instruments. Bet tu neko sliktu neesi izdarījusi.
Es pasmaidīju ar vāju smaidu. Gribēju tam ticēt. No rīta es sagatavojos redzēt tikpat aukstu uzņemšanu kā vakar. Noskaņoju sevi: mierīgi, līdzeni, bez emocijām.
Bet… kaut kas bija mainījies
Kad es ienācu grupā vakarā, vairākas mammas pēkšņi pienāca pašas. Ne braši, ne skaļi — bet pienāca.
Pirmā bija Mika mamma.
— Maija, — viņa teica klusi, gandrīz atvainojoties, — klau… nu tiešām, neņem visu tik tuvu pie sirds. Bērniem patika. Un Mārtiņš bija tik laimīgs. Mēs taču redzējām. Un tās dāvaniņas klāt. Noteikti daudz iztērējāties, tomēr grupiņa daudz bērnu.
— Paldies, es vienkārši gribēju kaut ka kompensēt saldumu trūkumu, tāpēc visu vakaru gatavoju tās dāvaniņas klāt pie āboliem. — es teicu. Un tiešām jutu, kā manī kaut kas kļūst siltāks.
Tad pienāca Kārļa mamma:
— Es vakar padomāju… ja manējam nedrīkstētu saldumus, es arī nenestu. Tas ir normāli. Tu esi laba mamma.
Un vēl viena. Un vēl. Viņas nerunāja skaļi, lai kāds dzirdētu. Bet katra viņu frāze bija kā mazs atbalsts zem elkoņa. Es pateicos. Un sapratu: kolektīvs nav Baiba, nav viņas manifesti, nav viņas “tradīcijas”. Kolektīvs ir cilvēki. Un starp viņiem ir normāli cilvēki. Tikai Baiba joprojām stāvēja malā kā likteņu lēmēja. Kad viņai garām gāja mammas, viņa saknieba lūpas kā stingra skolotāja. Un no tā man gribējās smieties. Kad es jau biju apģērbusi Mārtiņu un gatavojos iet prom, viņa tomēr pienāca.
— Maija, — viņa teica oficiālā tonī, — es ceru, ka jūs sapratāt kolektīva noskaņojumu. Un vairāk tādu situāciju nebūs.
— Baiba, — es pagriezos pret viņu, — es sapratu tikai vienu: jūs stipri pārvērtējat vārdu “kolektīvs”.
— Kādā ziņā?
— Tajā ziņā, ka kolektīvs — tā neesat jūs. Un ne jūsu noteikumi. Tie ir cilvēki. Dažādi. Un neviens, izņemot jūs, neuzskata ābolus par traģēdiju.
Viņa sastinga, it kā es būtu viņai iesitusi ar vārdu.
— Tas ir, jūs pārbīdāt bultiņas?
— Nē, — mierīgi teicu. — Es pielieku punktu.
Un apgāju viņai apkārt. Pēc dažām dienām saruna galīgi apklusa. Čats nomierinājās. Kāds atkal sāka apspriest jaunas cepures ziemai. Kāds — kārtējo rīta pasākumu. Baiba pakāpeniski pārslēdzās uz jaunu ideju — viņa nolēma organizēt nojumi spēlēm “pēc visām normām”. Un tagad bēra čatā apmales, krāsas, katalogu ar akmentiņiem fotogrāfijas. Visi nopūtās, bet klusēja.
Bet es? Es joprojām jutu vieglu neērtību, bet pakāpeniski sapratu: tas nav mans stāsts. Tas ir par cilvēkiem, kuriem vajag just varu. Par tiem, kuri meklē iemeslu izcelties. Un par mani, kura vienkārši gribēja izdarīt savam bērnam pareizi. Pēc nedēļas Mārtiņš, sēžot pie galda, negaidīti teica:
— Mammu, a var vēlreiz ābolus uz dārziņu aiznest? Viņiem visiem patika.
Es pasmaidīju.
— Var. Bet tikai tad, ja tas nebūs tāpēc, ka “vajag”, bet tāpēc, ka tu gribi.
Viņš pamāja:
— Es gribu. Tie bija garšīgi.
Lasi vēl: Kad 65 gadus vecais “dīvāna īrnieks” kļuva nekaunīgs, viņa sieva pateica vienu frāzi…
Un tajā brīdī es sapratu: tas viss nebija velti. Viņa prieks — tas arī ir pats galvenais. Bet sveša apvainošanās par konfekšu trūkumu — tas ir tikai troksnis, kuru mēs paši dažreiz pieņemam par kaut ko svarīgu. Bet tas nav svarīgi. Svarīgi, ka mans Mārtiņš bija laimīgs. Un ka es izvēlējos viņu — nevis citu gaidas. Mēneša beigās vecāku sapulcē audzinātājas apkopoja rezultātus.
— Mums bija brīnišķīgs rudens, — teica Mārīte. — Visi svētki noritēja mierīgi. Bērni sadraudzējās, atmosfēra ir lieliska.
Es sēdēju vecāku lokā, klausījos — un skatījos, kā kāds paslepus man uzsmaida. Atbalstoši. Cilvēciski. Baiba sēdēja ar taisnu muguru, stingru izteiksmi un bloknotu, kur periodiski kaut ko pierakstīja. Acīmredzot kārtējos labiekārtošanas plānus. Bet tagad es skatījos uz viņu citādi. Ar vieglu izpratni: ir cilvēki, kuriem jādzīvo “pēc noteikumiem”, citādi viņiem nav miera.
Bet es — neesmu tāda. Un man nav jābūt. Kad sapulce beidzās, pie mums pienāca Iveta un klusi teica:
— Mārtiņš jums ir ļoti labs zēns. Un viņš visiem teica: “bet mani āboli bija tie garšīgākie”.
Es pasmaidīju, un sirdi saspieda. Lūk, tā ir īstā tradīcija. Ne konfektes. Ne stingri noteikumi. Bet mazi, patiesi laimes mirkļi. Mēs izgājām no bērnudārza, turoties pie rokām, un es pēkšņi sajutu: es atkal esmu daļa no kolektīva. Īsta. Tāda, kas sastāv no cilvēkiem, nevis prasībām. Un viss, kas notika, palika kaut kur aizmugurē — kā nevajadzīga trokšņa atbalss. Bet priekšā mūs gaidīja jaunas dienas, jauni stāsti. Un, iespējams, jauni āboli.
