Pēkšņi es vairs nespēju pateikt ne vārda. Bet man viņai bija jāpasaka ko es domāju. Es vēlējos šķirties. Es centos runāt mierīgi.
Viņa nekļuva dusmīga dzirdot manu sakāmo, bet gluži otrādi, viņa man uzmanīgi jautāja, kāpēc?
Es izvairījos atbildēt. Tas viņu sadusmoja. Viņa aizmeta irbulīšus un kliedza uz mani, ka es neesmu īsts vīrietis. Tajā vakarā mēs viens ar otru nerunājām. Viņa raudāja. Es zināju, ka viņa grib uzzināt kas ir noticis ar mūsu laulību. Bet es knapi varēju sniegt viņai sakarīgu atbildi, jo mana sirds jau piederēja Džeinai. Es viņu vairs nemīlēju. Es viņu vienkārši žēloju!
Ar milzīgu vainas apziņu, es uzrakstīju laulības šķiršanās līgumu, kurā noteicu, ka viņai paliek māja, automašīna un 30% kompānijas akciju.
Viņa paskatījās uz to un saplēsa gabalos. Sieviete, kas bija pavadījusi 10 gadus laulībā ar mani, bija kļuvusi par pilnīgu svešinieci. Man bija žēl par viņas izlietoto laiku, resursiem un enerģiju, bet es nevarēju mainīt savas jūtas pret Džeinu. Beigās viņa sāka skaļi raudāt manā priekšā, tas bija tieši tas ko es gaidīju. Man redzot viņu raudam kļuva pat vieglāk. Doma par šķiršanos, kas bija vajājusi mani pēdējās nedēļās, bija kļuvusi pavisam skaidra un aptaustāma.
Nākamajā dienā pārnākot vēlu vakarā mājās es atradu viņu sēžam pie galda un kaut ko rakstam. Es neēdu vakariņas, bet gan uzreiz gāju gulēt un aizmigu es ļoti ātri, jo biju noguris pēc notikumiem bagātas dienas kopā ar Džeinu.
Kad es pamodos viņa vēl aizvien sēdēja pie galda un rakstīja. Man tas nerūpēja, tāpēc es vienkārši pagriezos un gulēju tālāk.
No rīta viņa paziņoja savus šķiršanās nosacījumus: viņa nevēlējās pilnīgi neko no manis, tikai mēnesi nogaidīt. Viņa vēlējās, lai mēs šo mēnesi censtos nodzīvot pēc iespējas normālāk. Viņa par iemeslu minēja mūsu dēla eksāmenus, viņa nevēlējās sagraut viņu ar mūsu izjukušo laulību.
Man tas likās pieņemami. Bet viņa vēlējās vēl kaut ko, lai es atsaucu atmiņā kā es viņu nesu mūsu kāzu dienā.
Viņa palūdza, lai es katru dienu, veselu mēnesi, nesu viņu no guļamistabas līdz ārdurvīm. Es domāju, ka viņa ir sajukusi. Lai mūsu pēdējās dienas kopā būtu panesamas, es pieņēmu viņas dīvaino lūgumu.
Es pastāstīju Džeinai par manas sievas dīvainajiem šķiršanās noteikumiem. Viņa sāka skaļi smieties, viņai tas likās pilnīgs absurds. Lai vai kādus trikus viņa neizdomātu, viņai nāksies samierināties ar šķiršanos, viņa nicinoši noteica.
Mums ar sievu nebija ķermenisks kontakts kopš es paziņoju par šķiršanos. Pirmajā dienā viņu nesot, mēs abi sajutāmies neveikli. Mūsu dēls sasita plaukstas un sauca tētis nes mammu uz rokām. Viņa vārdi mani sāpināja. No guļamistabas, cauri dzīvojamai istabai līdz durvīm es kopā nogāju vairāk nekā desmit metru. Viņa aizvēra acis un klusi teica, lai dēlam neko nestāstu par šķiršanos. Es noliecu galvu, jo jutos nomākts. Es viņu noliku pie ārdurvīm. Viņa aizgāja līdz pieturai gaidīt autobusu, lai dotos uz darbu. Es aizbraucu viens pats uz biroju.
Otrajā dienā mums viss iznāca daudz vieglāk. Viņa noliecās pie manām krūtīm. Es sajutu blūzītes smaržu. Es sapratu, ka neesmu tā kārtīgi aplūkojis šo sievieti jau ilgāku laiku. Es aptvēru, ka viņa vairs nav jauna. Viņas sejā bija pamanāmas sīkas grumbiņas un viņas mati sākuši sirmot. Mūsu laulība bija to visu viņai atņēmusi. Brīdi es prātoju, ko gan es esmu viņai nodarījis.
Ceturtajā dienā, kad es viņu pacēlu, es sajutu tuvību starp mums abiem. Šī bija tā sieviete, kas bija atdevusi desmit gadus no savas dzīves man.
Piektajā un sestajā dienā, es sajutu, ka mūsu tuvības sajūta pieaug. Es nestāstīju Džeinai par to. Ar laiku panest viņu kļuva daudz vieglāk. Iespējams es pats kļuvu stiprāks.
Viņa katru rītu rūpīgi izvēlējās ko vilkt mugurā. Viņa piemērīja dažas kleitas, bet nevarēja atrast piemērotāko. Tad viņa nopūtās, ka visas viņas kleitas ir kļuvušas par lielu. Tad es sapratu, kāpēc viņu bija tik viegli panest, jo viņa bija kļuvusi daudz tievāka.
Pēkšņi es attapos, ka viņa savā sirdī bija glabājusi daudz sāpju un rūgtuma. Neapzinoti es pastiepu roku un pieskāros viņas galvai.
Tajā brīdī ienāca mūsu dēls un teica ka laiks nest mammu. Viņam skatīšānās kā tētis nes mammu bija kļuvusi par neatņemamu ikdienas sastāvdaļu. Mana sieva pamāja mūsu dēlam, lai nāk tuvāk un cieši viņu apskāva. Es novērsos, jo baidījos, ka varētu pēdējā brīdī pārdomāt. Un tad es turēju viņu savās rokās, ejot no guļamistabas cauri dzīvojamai istabai līdz pat gaitenim. Viņas roka apņēma manu kaklu maigi un pavisam dabiski. Es turēju viņu cieši, tas bija tāpat kā kāzu dienā.
Viņas svara zudums mani skumdināja. Pēdējā dienā,kad es viņu nesu, es knapi varēju pakustēties. Mūsu dēls bija aizgājis uz skolu. Es turēju viņu cieši un teicu, ka nebiju pamanījis, ka mūsu dzīvē trūkst tuvības.
Es braucu uz biroju… izlecu ātri no mašīnas, pat durvis neaizslēdzu. Es baidījos, ka jebkāda aizkavēšanās varētu likt man pārdomāt… es devos augšup pa kāpnēm. Džeina atvēra man durvis un es teicu viņai, piedod Džeina, bet es nevēlos vairs šķirties.
Viņa izbrīnīti lūkojās uz mani, un tad pieskārās manai pierei. Vai tev ir drudzis? Viņa jautāja. Es noņēmu viņas roku no savas pieres. Piedod Džeina, bet es nevēlos vairs šķirties. Mūsu laulības dzīve bija kļuvusi vienmuļa, ne jau tāpēc ka mēs viens otru vairs nemīlējām, bet gan tāpēc ka nenovērtējām mūsu dzīvi. Tagad es saprotu, ka tā kā es nesu viņu savā kāzu dienā tā man viņu jānes līdz dienai kad nāve mūs šķirs.
Džeina piepeši likās kā atmodusies. Viņa man iedeva skaļu pļauku, aizcirta durvis un izplūda asarās. Es nogāju pa kāpnēm un aizbraucu.
Ziedu veikalā es pasūtīju pušķi savai sievai. Pārdevēja man jautāja ko rakstīt uz kartiņas. Es pasmaidīju un uzrakstīju: „Es tevi nesīšu katru dienu uz rokām līdz nāve mūs šķirs”.
Tajā dienā es pārrados mājās ar ziediem rokās un smaidu sejā, es uzskrēju pa kāpnēm, lai atrastu savu sievu- mirušu.
Mana sieva cīnījās ar vēzi jau mēnešiem ilgi, bet es biju pārāk aizņemts ar Džeinu, lai to pamanītu. Viņa zināja ka drīz mirs un vēlējās pasargāt mani no jebkādas mūsu dēla negatīvās reakcijas, gadījumā ja mēs būtu izšķīrušies. Vismaz dēla acīs esmu mīlošs vīrs.
Tieši ikdienas sīkumiem mūsu attiecībās ir nozīme. Tā nav māja, automašīna, īpašums vai nauda bankā. Šīs lietas var padarīt dzīvi patīkamāku, bet nevar radīt laimi pašu par sevi. Tāpēc atrodiet laiku, lai būtu kopā ar savu laulāto draugu un dariet šīs mazās lietas kopā. Lai jums ir patiešām laimīga laulība!
Avots: academictips.org