Latvijas mākslas pasaule ir piedzīvojusi smagu zaudējumu. 21. februāra rītā 77 gadu vecumā mūžībā devies Miervaldis Polis – cilvēks, kurš desmitgadēm ilgi bija viena no spilgtākajām un neparastākajām personībām mūsu kultūras telpā.
Viņa aiziešanu apstiprināja Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, uzsverot, ka Polis bija ne tikai gleznotājs, bet arī izcils domātājs un nemitīgs provokators. Viņa darbi un rīcība vienmēr lika skatītājam apstāties un pārvērtēt to, ko mēs redzam un saprotam.
Novators, kurš mainīja priekšstatu par glezniecību
Miervaldis Polis Latvijas mākslā ienāca septiņdesmitajos gados ar tādu pārliecību, kas reti kuram bija pa spēkam. Viņš bija viens no tiem jaunajiem māksliniekiem, kuri nebaidījās meklēt pilnīgi jaunus izteiksmes veidus. Pēc Mākslas akadēmijas absolvēšanas 1975. gadā viņš ātri kļuva par vienu no sava laika lielākajiem novatoriem.
Par patiešām leģendāru brīdi kļuva 1974. gads. Toreiz kopā ar dzīvesbiedri Līgu Purmali viņš sarīkoja izstādi, kas burtiski satricināja vietējo mākslas vidi. Šajā izstādē viņi parādīja darbus, kas Latvijā bija pirmie fotoreālisma paraugi. Tas bija kaut kas jauns un neredzēts – gleznas, kas izskatījās tik precīzas, ka tās varēja sajaukt ar fotogrāfijām. Šis solis parādīja Poļa spēju strādāt ar apbrīnojamu tehnisko meistarību un drosmi iet savu ceļu.
Māksla kā izcila optiskā ilūzija
Visu savu mūžu Polis saglabāja interesi par to, kā mēs uztveram realitāti. Viņš bieži nestrādāja tieši no dabas, bet gan izmantoja jau esošus attēlus – fotogrāfijas, pastkartes vai avīžu izgriezumus. Viņa klusās dabas ir lielisks piemērs tam, cik tālu var aiziet tehniska varēšana. Mākslinieks prata uzgleznot grāmatas vai papīra strēmeles tā, ka radās gandrīz fiziska sajūta, ka tām var pieskarties.
Ar laiku par viņa galveno darbības lauku kļuva portrets. Viņš gleznoja gan sevi, gan tuvus cilvēkus, gan sabiedrībā zināmas personības un valsts amatpersonas. Katrs no šiem portretiem ir kā savdabīgs laikmeta spogulis. Skatoties uz viņa darbiem, pārņem pārsteidzoši vienkārša, bet spēcīga atziņa – viņš mācēja saskatīt un parādīt cilvēka raksturu caur ļoti detalizētu un precīzu tēlu.
Leģendārais Bronzas cilvēks un ielu performances
Astoņdesmitie gadi Miervalža Poļa daiļradē ienesa kaut ko pilnīgi citādu – tās bija performances, kuras viņš pats sauca par “fantomu teātri”. Māksla izgāja no muzeju zālēm tieši pilsētas ielās. Viens no atpazīstamākajiem tēliem, ko atceras daudzi rīdzinieki, bija Bronzas cilvēks.
Šīs akcijas notika publiskā telpā un vienmēr izsauca reakciju. Cilvēki uz ielas kļuva par daļu no mākslas darba, bieži vien pat nenojaušot, ka piedalās izrādē. Tas bija tiešs un neparedzams dialogs starp mākslu un pelēko ikdienu. Šādas provokācijas Polim padevās dabiski un eleganti, liekot garāmgājējiem pasmaidīt vai vismaz uz brīdi aizdomāties par to, kas ir īsts un kas – tikai spēle.
Pasaule kā skatuve un Hamleta tulkojums
Mākslinieka domāšana bija cieši saistīta ar filozofiju un literatūru. Viņam ļoti tuvs bija Viljams Šekspīrs un viņa slavenais teiciens par pasauli kā skatuvi. Miervaldis Polis tiešām dzīvoja saskaņā ar šo principu, uztverot dzīvi kā lielu un nopietnu spēli.
Pēdējie desmit viņa dzīves gadi bija veltīti kādam ļoti īpašam projektam – Šekspīra lugas “Hamlets” tulkošanai. Tas nebija vienkārši tulkojums, bet gan dziļi personisks darbs, kas pagājušajā gadā tika izdots krāšņā un elegantā grāmatā. Šis fakts vēlreiz apliecina, ka Poļa interese par cilvēka dabu un eksistenciāliem jautājumiem nekad neapsīka.
Mantojums, kas turpinās dzīvot
gadā, kad tika atvērta rekonstruētā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenā ēka, tieši Poļa retrospekcija “Ilūzija kā īstenība” bija pirmais lielais notikums. Tas bija lielisks rezultāts viņa mūža darbam, sniedzot iespēju vienuviet redzēt visu viņa radošo ceļu – no pirmajiem fotoreālisma darbiem līdz filozofiskajām performancēm.
Šodien Miervaldis Polis vairs nav starp mums, taču viņa atstātais mantojums ir milzīgs. Tā ir māksla, kas nepaliek veca un nezaudē savu aktualitāti. Viņa darbi turpinās dzīvot muzeju kolekcijās un cilvēku atmiņās kā liecība par neparastu talantu, kurš nebaidījās būt citāds un mācīja mums visiem saskatīt ilūzijas skaistumu mūsu ikdienas realitātē.
