Sievišķīgā, talantīgā, skaistā latviešu aktrise Olga Dreģe 1.martā nosvinēja savu 87. dzimšanas dienu. Viņa turpina strādāt, kāpjot uz skatuves Dailes teātrī un darot to, ko vislabāk prot un kas vislabāk patīk – viņa spēlē teātri.
Intervijā žurnālam “Ievas Stāsti” viņa tomēr atklājusi arī skumjas notis par savu dzīvi…
Olga Dreģe dzimusi 1938. gada 1. martā Sarkaņu pagastā, kas atrodas Madonas novadā. Dailes teātra aktieru sastāvam viņa pievienojās 1961. gadā, bet jau nākamajā gadā – 1962. gadā – absolvēja Dailes teātra 3. studiju.
Olga ir plaši pazīstama ar lomām tādās slavenās filmās kā “Vella kalpi”, “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” (epizode ar krekla sagriešanu latviešu kino kļuvusi teju vai leģendāra!), kā arī spilgtu lomu atveidoja TV komēdijseriālā “Sirdsmīļā Monika”, kur viņa spēlēja kopā ar aktrisi Mirdzu Martinsoni un aktieriem Jāni Reini, un Leonu Krivānu. Šis seriāls LNT ekrānos bija skatāms no 1999. līdz 2001.gadam, un tā režisors bija pazīstamais “Jumprava” mūziķis Aigars Grauba.
Olgas Dreģe spēlējusi arī tādās filmās kā “Purva bridējs” (1966), “Kapteiņa Enriko pulkstenis” (1967), “Meldru Mežs” (1971), Vella kalpi Vella dzirnavās (1972), “Liktenim spītējot” (1975), “Meistars” (1976), “Melnā Vēža spīlēs” (1978), “Zītaru dzimta” (1989), “Vecās pagastmājas mistērija” (2000), “Rūdolfa mantojums” (2010), “Džimlai rūdi rallallā” (2014).
90. gados Olga pievērsās arī politikai, kļūstot par 5. Saeimas deputāti, kur tika ievēlēta no Demokrātiskās Centra partijas saraksta, bet 1995. gada aprīlī pārgāja uz LNNK apvienību.
Lasi vēl: Emocionāls vēstījums no dziedātāja Intara Busuļa: ”Mēs visi reiz nonāksim viņā saulē…”
Runājot par Olgas privāto dzīvi, viņa ir bijusi precēta divreiz, un abi laulības ir izjukusi. Viņai ir meita Zane no otrās laulības, dzimusi 1978. gadā, kura izvēlējusies mūziķes karjeru.
Jubilejas reizē “Ievas Stāstiem” aktrise atzīst, ka viņai pēc savas 87. dzimšanas dienas ir divējādas sajūtas – no vienas puses viņa ir pateicīga Radītājam, ka viņš ļāvis tik ilgi būt šajā pasaulē un strādāt savā profesijā. Jo viņas ikdiena vēl aizvien ir pilna ar darbiem arī Dailes teātrī. No otras puses, viņa apzinās, ka dzīves ceļš tuvojas noslēgumam. Un, ka drīz viņas ābeles ziedi nokaltīs…
Viņa lūdzot Radītājam, lai ļauj vēl mazliet pakavēties šeit, kopā ar mīļajiem cilvēkiem – ģimeni un kolēģiem. Viņa ļoti cerot, ka viņai būs iespēja atzīmēt savu dzimšanas dienu arī nākošgad.
Visvairāk viņu skumdinot tas, ka ir tā skaudrā sajūta, ka aiziet mīļie draugi un kolēģi un viņas paaudzes paliek aizvien mazāk. Nav vairs ne Jāņa Petera, ne Raimonda Paula māsas Edītes Pauls-Vīgneres, ne Gunāra Placēna, ne Ausmas Kantānes, ne Baibas Indriksones, ne Lilitas Ozoliņas, ne Regīnas Razumas, ne Astrīdas Kairišas…
Runājot par priecīgām lietām – mazdēls Justs viņai dzimšanas dienā uzdāvinājis modernu, skārienjūtīgo telefonu, viņai patīkot apgūt jaunas lietas. Un ikdienā viņa bieži sazinās ar savu meitu Zani un mazdēlu Justu.
