Leģendārais latviešu aktieris Ivars Kalniņš nesenā intervijā žurnālam “Ieva” dalījies pārdomās par savu karjeras lūzuma punktu deviņdesmito gadu vidū.
Lai gan daudziem skatītājiem viņa aiziešana no Dailes teātra štata vietas savulaik bija pārsteigums, pats mākslinieks to vērtē kā loģisku un pat nepieciešamu soli, kas pavēra ceļu personīgai un profesionālai izaugsmei.
Lasi arī: Likumsargi pastāsta pēc kādām pazīmēm viņi izlemj, kuru automašīnu apturēt satiksmē un kāpēc
Ekonomiskā realitāte un izdzīvošanas jautājums
Atskatoties uz 1995. gadu, Kalniņš neslēpj, ka viens no galvenajiem dzinuļiem pārmaiņām bija skarbā ekonomiskā situācija valstī un kultūras nozarē. Atalgojums Dailes teātrī tolaik bija kļuvis simbolisks – tas knapi sedza ikmēneša komunālos maksājumus un rēķinus.
Aktieriem nācās meklēt jebkādu papildu peļņu ārpus skatuves dēļiem, atzīst Kalniņš. Šī situācija radīja neizbēgamu konfliktu starp teātra prasību pēc nedalītas uzmanības un aktiera nepieciešamību nodrošināt elementāru dzīves līmeni.
Konflikts ar vadību: “Likteņdzirnas” kā lūzuma punkts
Interesanti, ka Kalniņa aiziešana nebija viņa paša iniciēts “atlūgums”, bet gan vadības stingrās nostājas rezultāts. Aktieris vēlējās saskaņot savu darbu teātrī ar dalību vērienīgajā Jāņa Streiča filmā “Likteņdzirnas”, lūdzot brīvu pusgadu filmēšanas procesam.
Toreizējā teātra vadība – Bērtulis Pizičs un Kārlis Auškāps – izrādīja negaidītu nepiekāpību. Atšķirībā no iepriekšējā galvenā režisora Arnolda Liniņa, kurš uzskatīja, ka aktiera dalība kino ceļ teātra prestižu, jaunā vadība atteicās pagarināt līgumu. Rezultātā Kalniņš pēc 23 gadu darba (no 1972. līdz 1995. gadam) palika bez vietas štatā.
Kritika teātra sistēmai: “Aktieris kā mehānisms”
Ivars Kalniņš intervijā pauž kritisku viedokli par Latvijas teātru akadēmisko sistēmu, kas, viņaprāt, joprojām cieši turas pie padomju laikā iedibinātiem principiem. Šī sistēma pieprasa, lai aktieris būtu pilnībā pakļauts teātra plānam, bieži vien liedzot iespēju izvēlēties lomas vai piedalīties ārpusštata projektos.
Noteikumi paredz, ka aktierim teātrī jāspēlē tas, ko liek, norāda aktieris.
Viņaprāt, mākslā šāda “mehāniska pienākumu izpilde” nav produktīva. Brīvība pašam plānot savu laiku Kalniņam ļāva kļūt par vienu no pieprasītākajiem kino aktieriem ne tikai Latvijā, bet arī plašākā reģionā, pieņemot piedāvājumus, kuriem iepriekš teātra grafika dēļ nācies teikt “nē”.
Atgriešanās uz skatuves Jaunajā Rīgas teātrī
Pēc ilgāka pārtraukuma Ivars Kalniņš atkal ir sastopams uz Latvijas teātra skatuves. Viņš piedalās Jaunā Rīgas teātra izrādē “Ābeļziedi upē”, pierādot, ka mākslinieka enerģija un harisma ar gadiem nav mazinājusies. Šī sadarbība vēlreiz apliecina, ka aktierim nav obligāti jābūt sasaistītam ar viena teātra štata sarakstu, lai radītu izcilu mākslu.
Šobrīd Kalniņš bauda brīvmākslinieka statusu un uzsver, ka nenožēlo ne mirkli no savas izvēles. Viņa stāsts kalpo kā iedvesma daudziem jaunajiem māksliniekiem, atgādinot, ka dažkārt “durvju aizvēršanās” teātrī ir tikai sākums jaunai un daudz plašākai brīvības telpai.
Vairāk lasiet žurnālā Ieva
