Leģendārais un cienījamais hokejists Sandis Ozoliņš dalās ar sāpīgu dzīves pieredzi, kas saistīta ar attiecībām ar viņa bērniem. Viņš ir atklāts un gatavs pastāstīt par to, kas notiek viņa dzīvē.
Slavenais hokejists Sandis Ozoliņš atklāti atzīst, ka jau ilgāku laiku nav uzturējis kontaktus ar saviem vecākajiem dēliem. “Komunikācija ar Robertu un Kristoferu ir pārtrūkusi, jo pēc šķiršanās ar pirmo sievu palika neatrisināti jautājumi, ar kuriem līdz šim neesam tikuši galā,” intervijā žurnālam Ievas Stāsti saka bijušais sportists. “Tas, protams, nav viegli un nav patīkami nevienai no pusēm. Es pat nezinu, kā viņiem šobrīd klājas. Ja man jau būtu mazbērns, iespējams, pat par to nezinātu.”
Viņš atzīst, ka lietas varētu būt citādākas, taču nesūdzas. “Tāda ir dzīve. Mēs visi esam pieauguši cilvēki ar tiesībām pieņemt savus lēmumus, balstoties uz izjūtām, skatījumu uz dzīvi un vērtībām. Es pieņemu, ka šobrīd situācija ir tāda, kāda tā ir. Ja sāktu sevi vainot, tas varētu novest pie iekšēja sabrukuma. Ir mirkļi, kad gribas kaut ko mainīt, mēģināt pavērst notikumus citā virzienā, taču tas notiks tad, kad pienāks īstais brīdis,” saka Sandis ar pārliecību.
Abi Sanda un viņa bijušās sievas Sandras dēli tagad ir pieauguši. Pēc NHL karjeras beigām Ozoliņš šķīrās un atgriezās Latvijā, kamēr bērni kopā ar māti palika dzīvot ASV.
Hokejists uzskata, ka šobrīd iniciatīva atjaunot kontaktus ir viņa dēlu ziņā. “Iepriekš viņi, iespējams, tik daudz nevarēja ietekmēt situāciju, bet tagad viņi ir pieauguši un spējīgi pieņemt lēmumus ar apzinātu atbildību,” norāda Ozoliņš.
Viņš neslēpj, ka viņa skatījums uz tēva lomu ir būtiski mainījies, salīdzinot laiku, kad auga viņa vecākie dēli, ar tagadni, kad audzina jaunāko bērnu.
Lasi vēl: Latvijas bankas pārstāvis skaidro – šādi ”jociņi” maksājuma mērķī var radīt tev milzu problēmas
“Toreiz man nebija vēlmes un arī iespēju sniegt tik daudz uzmanības un rūpju. Man bija tikai 22 un 24 gadi, kad viņi piedzima. Tajā vecumā manas prioritātes, vērtības un dzīves uztvere bija pavisam citādas nekā tagad, kad esmu piecdesmit. Es necenšos apgalvot, ka biju labs tēvs – nē, bet man bija vēlme viņiem nodot tam laikam atbilstošas dzīves mācības, vērtības un izpratni.
Vienīgais, ko sev pārmetu, ir tas, ka manas prioritātes tolaik bija citur. Tā vietā, lai pavadītu laiku ar ģimeni, es biežāk izvēlējos būt ar draugiem, skatīties sporta spēles ar alu rokā. Šobrīd viss ir mainījies – tagad es labprātāk esmu kopā ar sievu un bērniem, pūšu ziepju burbuļus un veltu laiku ģimenei. Tas ir būtiskākais, kas manī mainījies – laika un prioritāšu sadalījums,” vaļsirdīgi atzīst Sandis.
