Pavasaris ir tas laiks, kad gribas vairāk lasīt un lēnām baudīt dienas, pat ja redze vairs neļauj to darīt tāpat kā agrāk. Mums ar sievu Dainu grāmatas vienmēr ir bijušas blakus, un arī tagad tās paliek neatņemama mūsu ikdienas sastāvdaļa.
Kopā pavadītais laiks ar grāmatu
Kad acis vairs neklausa tik labi kā jaunībā, tas nenozīmē, ka jāsēž klusumā. Mēs esam atraduši citu veidu, kā baudīt stāstus. Daina man lasa priekšā, un mēs kopā izdzīvojam citu cilvēku dzīves. Tas ir kļuvis par mūsu mazo rituālu, ko abi ļoti novērtējam. Šobrīd esam aizrāvušies ar grāmatu par Astrīdu Kairišu.
Tajā ir daudz atmiņu, kas raisa arī manas domas par kopā pavadīto laiku teātrī. Mēs nemaz nesteidzamies to izlasīt līdz galam, jo svarīgāks ir pats process. Kad beigsim šo, ķersimies pie nākamās, kas jau gaida savu rindu uz galda.
Teātris kā darbs, nevis dzīves jēga
Teātris manā dzīvē vienmēr ir bijis darbs. Es nekad neesmu sapratis tos, kuri saka, ka bez skatuves nevarētu dzīvot vai ka tas ir kaut kas svēts. Tas ir amats, pie kura jāstrādā katru dienu ar pilnu atdevi. Gadās reizes, kad uz teātri dodos ar tādu kā piespiešanos, jo ne katra diena ir domāta lieliem varoņdarbiem.
Atceros kādu tikšanos ar skatītājiem, kur kāda dāma bija ļoti pārsteigta par Eduarda Pāvula atzīšanos. Viņš toreiz bija godīgi pateicis, ka reizēm iet uz darbu teātrī ar piespiešanos. Es toreiz viņai pajautāju – vai jūs savā skolotājas darbā vienmēr ejat ar lielāko prieku? Mēs visi esam tikai cilvēki, un ikvienam darbam ir savas ēnas puses.
Miers lauku mājās Raiskumā
Vasaras mēs vislabāk jūtamies savās lauku mājās Raiskumā. Tur ir cita gaisotne, un laiks rit daudz lēnāk. Man vairs nav spēka un vēlēšanās darīt visus tos smagos lauku darbus, ko darīju agrāk. Un to arī vairs nevajag. Tagad man patīk vienkārši būt un vērot dabu. Liels prieks ir par to, ka meita un mazbērni mūs bieži apciemo un palīdz visās lietās. Tas ir īstais gandarījums, redzēt viņus darbojamies ap māju. Mēs baudām mieru, svaigu gaisu un to, ka nav nekur jāsteidzas.
Kultūra kā nemainīga vērtība
Lai arī gadi iet uz priekšu, vēlme pēc kultūras nekur nepazūd. Mēs ar Dainu joprojām ejam uz teātra pirmizrādēm. Man ir svarīgi just to atmosfēru zālē, dzirdēt kolēģu balsis un redzēt, kā attīstās jauni talanti. Protams, ar redzi ir tā, kā ir, bet tas neliedz baudīt sajūtu kopumu. Kultūra nav tikai vizuāls piedzīvojums, tā ir arī skaņa, vārdi un domas, ko aktieri nodod skatītājiem.
Mēs nesen apmeklējām jauna romāna atvēršanas svētkus. Bija jauki satikt draugus un paziņas, parunāties un iedzert kafiju. Iegādājāmies arī grāmatu savai bibliotēkai, jo plauktā tai vienmēr atradīsies vieta.
Ikdienas ritms un mazie prieki
Mūsu dienas nav piepildītas ar skaļiem notikumiem, bet tajās ir miers. Tā ir liela greznība – varēt atļauties nedarīt neko tādu, ko negribas. Lasīšana, sarunas, ģimenes apciemojumi un vienkārša pastaiga dārzā – tas ir tas, kas veido manu šī brīža dzīvi. Nav vajadzīgi lieli plāni, lai justos labi. Pietiek ar labu grāmatu priekšālasīšanā un mīļiem cilvēkiem blakus. Man šķiet, ka tieši vecumā cilvēks sāk novērtēt to vienkāršību, kam jaunībā bieži vien paskrien garām.
