– Ļenas tante, es drīkstu nemirt? – vaicāja puisītis, kas gulēja palātā bez matiem uz galvas. Āda zaļganā nokrāsā. Sešdesmit gadus vecajai sanitārei šie vārdi izgāja cauri kauliem. Pierast pie kā tāda nav iespējams.
– Ko tu tur runā, jaukumiņ? Protams, ka tu nemirsi! – bet sievietei pašai acīs ir asaras.
– Ļenas tante, saprotiet, manai mammai sestdien ir dzimšanas diena. Es viņai pats dāvanu uztaisīju… savām rokām… kā es viņai to uzdāvināšu, ja nomiršu?
Šī ir palāta tiem, kas spēruši soli virzienā, no kura atgriezties vairs nav iespējams. Nolemtie bērni: kādam palikuši pāris mēneši, bet kādam tikai pāris dienas… Šo puisīti vairs nekas neizglābs, vien cerība, ka viņš pagūs uzdāvināt savai māmiņai dāvanu – drausmīga izskata kartona veidojumu. Kā pēc kaut kā tāda lai nesajūk prātā?
Tad kāds Jums īsti ir Iphone? Septītais vai joprojām sestais? Kādas Jums problēmas ar seju, lūpām, jaunām drēbēm, automobiļiem un dzīvokli? Kā Jums sokas ar atsaucību sociālajos tīklos? Iedomājieties tik – visa zinātne ir nostājusies tādu patērētāju pusē, lai, pirmkārt, apmierinātu šādas vēlmes…
Protams, ar to var nopelnīt, ko diemžēl ar onkoloģiju tik viegli nevar. Bet, vismaz mums ir dibena masieri, tabletes, kas palīdz ēst bez pārstājas un nepieņemties svarā, plastiskā ķirurģija, zelta tualetes podi… Ir viss, tikai ne zāles pret vēzi un citām nāvīgām slimībām.
Tagad palūkojāties sev apkārt? Kā ir ar Jūsu vēlmēm? Bērnam, kas ir slims ar vēzi, vēlme ir tikai viena – tikt galā ar šo kaiti. Vai vismaz nodzīvot līdz māmiņas dzimšanas dienai… 97% lasītāju ar šo rakstu, visticamāk, nepadalīsies, bet vismaz 3% to izdarīs. Piemiņā par tiem, kas jau aizgājuši, un tiem, kas vēl cīnās ar vēzi.
Avots: ofigenno.cc
