Kāpēc man jābūt pieticīgākai? Par stereotipiem un savu dzīves ceļu…
Reizēm man raksta tādas ziņas:
— “Kāpēc tu publicē savas bildes? Tev jau ir 36 gadi, tu neesi jauna meitene. Sievietei šajā vecumā vajadzētu būt piezemētākai, mazāk rādīties un vairāk samierināties.”
Un vēl — “Pēc trīsdesmit viss skaistais jau ir aiz muguras. Atliek vien adīt zeķes un dzīvot atmiņās.”
Ja godīgi, pie šādiem mājieniem es jau esmu pieradusi. Internets ir tāda vide, kur katram ir savs viedoklis — arī par to, kā sievietēm jāizskatās un jāuzvedas, kad viņām ir noteikts vecums.
Ja sāktu nopietni ķerties klāt visām diskusijām par to, ka pēc 30, 40 vai 50 gadiem dzīvē vairs nekas būtisks nav jādara vai jāpiedzīvo, noteikti pazaudētu prātu.
Tāpēc labāk pastāstīšu jums vienu atgadījumu no savas dzīves, kas man liek šīs lietas skatīt citādi.
Kad man bija 23 gadi, darbā man uzdeva uzdevumu — nointervēt kāda pazīstama cilvēka mammu. Pats šis cilvēks jau vairs nebija jauns — viņam drīz palika 65 gadi, un viņš bija plikgalvains, pieņēmies svarā un nedaudz pufīgs. Bet viņa mammai bija gandrīz deviņdesmit.
Pati godīgākā daļa — man pat mazliet bija bail doties pie viņas mājās. Kas, ja viņa vairs nespēj normāli komunicēt?
Taču, kad es atnācu, mani sagaidīja moža sieviete, kas pilnībā pati par sevi rūpējās. Viņa dzīvoja plašā un skaistā mājā, kas bija pilna ar grāmatām un smalkām porcelāna tasītēm.
Uz sienām karājās dēla portreti — no skolas laikiem līdz pēdējam jubilejas foto, kur viņš jau bija pamatīgi pieņēmies svarā un pat nēsāja tauriņu. Viņa uzlika tēju, atnesa konfektes un maizītes, un sāka stāstīt savu dzīvesstāstu.
Viņa runāja dzīvīgi, tēlaini un skaidri — nebija ne mazākās pazīmes, ka viņai būtu grūtības ar atmiņu. Man atlika tikai pierakstīt, ko viņa stāsta, un nofotografēt dažas bildes kā piemiņu.
Taču sarunas beigās viņa ar nelielu skumjām piebilda:
— “Zini, man žēl, ka neatnāci pāris gadus agrāk, kad man bija 85. Tagad dažas interesantas detaļas jau paslīd garām, atmiņa vairs nav tik laba… Bet ja būtu atnākusi, kad man bija ap 75 — es vēl labi izskatītos fotogrāfijā.”
Un tad viņa piebilda tādu domu, kas man palikusi atmiņā līdz šai dienai:
— “Kopš tā laika es skaidri zinu, līdz kādam vecumam sieviete tiek uzskatīta par jaunu.”
Tā nu ir — vecums ir tikai skaitlis, bet sabiedrības gaidas un stereotipi mēdz būt smagi un ierobežojoši. Varbūt ir laiks pārstāt klausīties visiem tiem “jābūt pieticīgai pēc 30” un dzīvot tā, kā gribas pašai?
Jo katrs vecums ir savā ziņā skaists, un stāstu ir daudz vairāk nekā vienkārši “adīt zeķes un dzīvot atmiņās”.
Un kā tev? Vai esi kādreiz saņēmusi vai pati teikusi kaut ko līdzīgu par vecumu un izskatu? Padalies komentāros!
