Šis jautājums mēdz uzpeldēt dažādos brīžos — pie tējas tases virtuvē, mierīgās sarunās ar draudzenēm vai pat karstās diskusijās internetā. Daži to uzdod ar smaidu, citi — ar skumjām vai iekšēju pretestību.
Tomēr patiesībā tas nav par vecumu vai nepieciešamību pēc palīdzības. Tas ir par vientulību. Un vēlmi pēc kāda, kas būtu līdzās.
Dažkārt šķiet, ka šis jautājums vairs nav aktuāls. Mūsdienās sieviete spēj visu – pelnīt, vadīt auto, audzināt bērnus, veikt mājokļa remontu un doties ceļojumos. Taču runa nav tikai par praktiskām lietām. Vīrietis līdzās – tas nav tikai par “iesist naglu” vai “nomainīt spuldzīti”.
Sievietei nav vajadzīgs vīrietis kā rīks vai instruments. Viņai vajadzīgs cilvēks, pie kura var piespiesties, justies saprastai un drošībā.
Reiz vīrieša klātbūtne bija gandrīz neaizstājama – viņš pļāva zāli, nesa ūdeni, skaldīja malku, sniedza drošības sajūtu un palīdzēja pārvarēt ikdienas grūtības.
Tomēr ir lietas, ko nevar aizstāt ne tehnoloģijas, ne ērtie pakalpojumi – sajūta, ka esi svarīga, mīlēta un vajadzīga. Un tieši šeit atklājas būtiskākais: ne katrs vīrietis spēj to sniegt. Dažkārt attiecības ne piepilda, bet drīzāk iztukšo.
Viens vīrietis ienāk dzīvē kā svētki, cits – kā vērtīga dzīves pieredze.
Ar gadiem sievietē nostiprinās iekšējais filtrs. Pēc četrdesmit, piecdesmit vai sešdesmit viņa arvien biežāk sev jautā: “Vai man tas tiešām ir vajadzīgs?” Vairs nav jaunības bailes palikt vienai. Gluži pretēji, rodas mīlestība pret klusumu, pret brīvību, pret savu ritmu.
Bet tomēr – cik ilgi tā var turpināties?
Uz šo jautājumu nav vienas pareizās atbildes. Dažām sievietēm jau no jaunības ir svarīgi būt attiecībās – pat ja partneris nav īsti piemērots. Citām tikai ap četrdesmit gadu slieksni nāk atskārsme: attiecībām jābalstās nevis pienākuma sajūtā, bet abpusējā vēlēšanās būt kopā.
Vasarīgi tērpi un aksesuāri, kas dāmām 60+ ļauj izskatīties stilīgi un svaigi
Ap sešdesmit gadu slieksni daudzas sievietes piedzīvo ko negaidītu – brīvību.
Ilgu laiku dzīvē dominēja ierastais modelis: vīrietis kā balsts, līdzvērtīgs partneris, plecs ikdienā. Taču, kad bērni izauguši, mājas lietas sakārtotas un labsajūta ļauj elpot pilnā krūtī, parādās pavisam cita sajūta – tāda, ka gribas pašai sev šūt kleitu, doties ceļojumā, lasīt visu nakti… un nevienam neko neskaidrot.
Mūsdienās daudzām sievietēm, kas pilnas enerģijas un harizmas, pat pēc “noteikta vecuma” vīrietis blakus nav galvenais.
Un tā nemaz nav problēma. Katrai no tām ir sava unikāla dzīves ceļa izvēle.
Viens vai brīvs?
Atšķirība starp vientulību un brīvību nav ārējās situācijās, bet mūsu skatījumā. Kāda raugās uz tukšo virtuvi un domā: “Atkal viena…”, bet cita – “Cik labi, ka kluss.” Abi var būt vienā vecumā, ar līdzīgu dzīvi, tikai viena atkarīga no citu viedokļa, bet otra – iekšēji stipra.
Ja blakus ir vīrietis, ar kuru kopā smieties, runāt, klausīties un būt klusumā — tas ir skaisti.
Bet ja viņš ir tikai tāpēc, ka “vajag būt kopā,” varbūt labāk būt vienai.
Tātad — vai viņš tiešām vajadzīgs?
Šķir otru lapu, lai lasītu turpinājumu…
