Līdzatkarība var izpausties jebkurās attiecībās. Visbiežāk tā parādās partneru starpā, taču nereti līdzatkarība skar arī vecāku – bērnu attiecības, kā arī attiecības starp kolēģiem un draugiem. Par to, kā pamanīt līdzatkarību un to neturpināt, pieredzē dalās narkoloģe Ilze Maksima, kura plašāku izklāstu par šo tēmu sniegs Veselīga dzīvesveida dienā, kas norisināsies jau š.g. 9.jūnijā Centra Sporta kvartālā Rīgā.
Līdzatkarība sākas ar neveselīgām robežām
Līdzatkarība ir emocionāla atkarība no otra cilvēka un viņa uzvedības. Viens no iemesliem, kāpēc cilvēks kļūst līdzatkarīgs, ir nespēja nošķirt savu atbildību no otra atbildības un novilkt stingras robežas. Līdzatkarīgais neprot pietiekami mīlēt un cienīt pats sevi, tāpēc tā vietā, lai nodarbotos ar savu dzīvi, viņš sāk dzīvot otra cilvēka dzīvi. Kaut arī līdzatkarīgais bieži sūdzas, ka ir noguris no lielās atbildības nastas, nereti svešu problēmu risināšana ir vienīgais veids, kā līdzatkarīgais var sevi piepildīt un justies vajadzīgs.
Līdzatkarīgais nepalīdz atkarīgajam mainīties
Jo vairāk darām otra vietā – kontrolējam, glābjam no nepatikšanām, “piesedzam” un melojam apkārtējiem par atkarīgā problēmām, jo vairāk traucējam šim cilvēkam uzņemties atbildību par savu dzīvi un to mainīt. Vienīgais veids, kā palīdzēt atkarīgajam atkal “nostāties uz kājām,” ir ļaut viņam pašam risināt savas problēmas. Reizēm atkarīgie ar mums manipulē, sakot, ka bez mūsu atbalsta netiks galā, taču mums nevajadzētu uzķerties uz manipulācijas āķa un justies vainīgiem, ja neiesaistāmies atkarīgā shēmās. Ir jāļauj atkarīgajam aci pret aci sastapties ar viņa rīcības sekām.
Nav jākaunas meklēt palīdzību
Visbiežāk cilvēki izvairās runāt par atkarību ģimenē un to slēpj, jo viņiem ir kauns no apkārtējiem. Taču būtu jāsaprot, ka palīdzības meklēšana un vēlme mainīt situāciju norāda nevis uz mūsu vājumu, bet drosmi. Daudz sliktāk ir turpināt dzīvot līdzās atkarīgajam un ar savu līdzatkarību sekmēt neveselīgā modeļa turpināšanos. Mūsdienās ir pieejamas dažādas atbalsta grupas un konsultācijas ne tikai atkarīgām, bet arī līdzatkarīgām personām. Reizēm tieši izmaiņas līdzatkarīgā uzvedībā ir stimuls, lai arī atkarīgais mainītos.
Bērni kā līdzatkarīgie
Nereti par līdzatkarīgajiem kļūst bērni, kuri ir spiesti sadzīvot ar vecāku atkarību. Līdzatkarība bojā normālu ģimenes dzīvi, kā rezultātā bērni aug ar emocionālām un psihiskām problēmām. Visbiežāk tā ir alkohola atkarība, par kuru bērni izvairās runāt ar vienaudžiem un pedagogiem, jo pārlieku identificējas ar vecāku tēlu un izjūt kaunu viņu vietā. Kaut arī ir grūti distancēties no ģimenes situācijas, bērniem būtu jāsaprot, ka viņi nav atbildīgi par vecāku problēmām, un viņiem nav jāklusē par situāciju ģimenē. Ir jāatrod kāda uzticības persona, ar kuru izrunāties, jo tikai uzdrīkstēšanās risināt situāciju, var noņemt atbildības slogu no bērnu pleciem un palīdzēt nosargāt savas robežas.
Vecāki kā līdzatkarīgie
Ja bērns lieto kādas apreibinošas vielas vai ir atkarīgs, piemēram, no datorspēlēm, vecākiem var būt kauns citiem atzīties, ka viņi netiek galā ar savu bērnu. Daļa vecāku mēdz slēpt bērna problēmas un iesniedz attaisnojošas zīmes par neierašanos skolā, aizbildinoties ar bērna veselības problēmām vai ģimenes apstākļiem. Taču šāda rīcība nekādā veidā nepalīdz bērnam mainīties, tieši otrādi, problēmas kļūst tikai dziļākas. Sākuma stadijā atkarību ir daudz vieglāk izārstēt nekā tad, kad ķīmija ir sākusi darīt savu. Biežākās atkarības pusaudžu vidū ir marihuānas lietošana, datoratkarība un elektroniskās cigaretes.
Laimīgs bērns nekļūs atkarīgs
Ja bērns ir audzis mīlošā ģimenē, ir diezgan mazs risks, ka šāds bērns kļūs atkarīgs. Pat ja viņš pamēģinās kādu atkarību izraisošu vielu, viņš to neturpinās, jo laimīgam bērnam nav vajadzības aizbēgt no realitātes. Turpretī, ja bērnam pietrūkst vecāku atbalsta un uzmanības vai ģimenē valda destruktīvas attiecības, risks kļūt atkarīgam no dažādām vielām, datora vai azartspēlēm ir daudz augstāks. Ir diezgan neloģiski cīnīties ar sekām un censties mazināt bērna atkarību, ja mēs neko nedarām ar cēloņiem, proti, neparūpējamies par bērna emocionālajām vajadzībām un vidi, kurā viņš dzīvo.
Iekšējie procesi ietekmē ārējos
Mēs pārāk maz nozīmes pievēršam savām emocijām un pārāk reti paši sev pajautājam – Kā es jūtos? Ko es gribu? Taču mūsu dzīves kvalitāti nosaka ne tikai tas, cik sakārtota ir ārējā pasaule, bet arī tas, kas notiek mūsu iekšējā pasaulē. Diemžēl ļoti daudzu ārēju problēmu, tai skaitā atkarību cēlonis ir emocionāli pārdzīvojumi un nespēja apmierināt pamatvajadzības. Iemācoties parūpēties paši par sevi, mēs automātiski mazināsim risku kļūt atkarīgiem vai līdzatkarīgiem.
Lai noklausītos Ilzes Maksimas, kā arī citu speciālistu lekcijas un pavadītu aktīvu dienu, nāc 9. jūnijā uz Centra Sporta kvartālu un Rīgas Skolēnu pili un piedalies Veselīga dzīvesveida dienā! Pasākums norisināsies no 12.00-17.00.