Novecošana nenozīmē vientulību. Vientulība ir lēmums. Reizēm tas ir sarežģīti, reizēm neizbēgami, bet tā ir mūsu izvēle.
Es dzīvoju viens un to atzīstu. Sākumā bija grūti — šķita, ka sienas spiež. Tad sāku klausīties savu mūziku, ne kaimiņa. Pastaigājos bez steigas, zvanu tiem, ko vēlos. Sapratu, ka vientulība nav sods, bet spogulis, kurā redzu sevi.
Vientuļš var justies pat ģimenē vai lielā kompānijā. Bet var būt arī viens un just dzīves pilnību.
7. “Varbūt viss labākais jau ir aiz muguras”
Šis ir viens no spēcīgākajiem mītiem. Tas var šķist kā spriedums, bet patiesībā tās ir bailes, kas izpaužas kā saprātīga doma.
Ninai ir 74 gadi. Pirms gada viņa vienkārši sēdās vilcienā un aizbrauca uz Armēniju. Viņa teica: «Vēl būs laiks aiziet, bet kalnus vajag redzēt tagad.» Un viņa tos redzēja. Pat iemīlējās — armēnietī, kas ir mazliet jaunāks par viņu. «Es domāju, ka man viss jau aiz muguras,» viņa teica, «bet viņš man sacīja: „Tu esi kā nobriedusi hurma — rūgtena, bet salda. Tādas neaizmirst.“»
Tas arī viss. Lūk, jums arī “vairs nekas nebūs”.
Es šo rakstu ne kā pārmetumu, bet kā atgādinājumu. Neesmu morālists — vienkārši dzīvoju, novēroju un klausos. Zinu droši: vissmagāk ir pārliecināt sevi, ka vairs nekas nav vajadzīgs.
Neuzticies tam. Vēl viss ir iespējams. Viss vēl ir ceļā. Tagad tas ir savādāks — maigs, dziļš un mierīgs, bet joprojām īsts.
Kā teicis Mišels de Montenjē: «Patiesa slava nav tajā, lai nekad nekristu, bet tajā, lai katru reizi pieceltos.»
