Man bieži jautā – galvenokārt sievietes, ar kurām dzīve mani saved kopā: kaimiņienes, bijušās kolēģes, māsas draudzenes –, kas mainās vīrieša galvā, kad viņš noveco viens pats. Es atbildu vienkārši: “Nekas nemainās, tikai klusums kļūst pastāvīgs.”
Un tad mēs klusējam kopā. Dažreiz – ilgu laiku. Bet reiz šādā pauzē es jautāju: “Vai tu pati tici tam, ko saki?” Un te sākas pats interesantākais.
Esmu dzirdējusi daudzas frāzes, kas tiek atkārtotas kā mantras, it kā kāds tās reiz būtu iečukstējis ausī, un tās kļuvušas par “patiesību”. Īpaši bieži to dzird no sievietēm, kas vecākas par sešdesmit. Tas ir apbrīnojami: gudras, stipras, kuras ir daudz piedzīvojušas – un joprojām tic tam, kas sen vajadzēja palikt pagātnē, kā vecs aptieciņas skapītis ar derīguma termiņu beigušām zālēm.
Es pierakstīju septiņus šādus nepatiesus apgalvojumus. Ne jau strīdēties. Bet gan piedāvāt citu skatījumu uz dzīves scenāriju.
1. “Visas labās lietas ir aiz muguras”
Jana Ozoliņa man reiz teica šo frāzi, braucot mikroautobusā. Viņa skatījās pa logu uz lauku, kur vasaras iemītnieki raka savās dārza dobēs, un viņa to pateica it kā nejauši. “Nē, nē,” es atbildēju, “vienkārši tevi sagaida citas labas lietas. Ne tādas kā agrāk, bet citādas.”
Mēs esam pieraduši “labās lietas” mērīt ar brīvdienām, aizrautību, sasniegumiem, ceļojumiem. Bet tie nav vienīgie dzīves mēraukli. Pēc sešdesmit gadiem sākas jauna aritmētika: miers, sevis izpratne, komunikācija ar mazbērniem, izvēles brīvība – arī tās ir vērtības. Tās vienkārši nereklamē glancētos žurnālos. Un velti.
Kā teica Sokrats: “Dzīve, kas netiek pārbaudīta, nav dzīvošanas vērta.” Un ticiet man, jaunība neatstāj laiku sevis pārbaudei.
2. “Nevienam mani nevajag”
Šos melus dzirdu visbiežāk. Un katru reizi tas sāp. It kā cilvēks būtu nolēmis, ka viņas laiks dzīvē ir beidzies. Olga, mūsu bijusī apkopēja, vienmēr bija sieviete ar raksturu: glīta bize, balss, kas lika atjēgties pat visnedisciplinētākajiem strādniekiem. Viņai ir 68 gadi. Nesen viņa teica: “Es kļūstu veca. Nevienam mani nevajag. Tas arī viss…”
Bet es viņu redzēju gadatirgū, kur viņa pārdeva ievārījumu un pīrāgus. Rinda pie viņas letes stiepās apmēram desmit metrus. Pirka gan jaunieši, gan pieaugušie, gan bērni. Visi, aizejot, teica: “Paldies, Olga!” Un es nodomāju: viņa ir vajadzīga. Tikai ne tiem, kurus viņa gaidīja, un ne tāpat kā iepriekš. Dzīve nekad nebeidz novērtēt cilvēku – tā maina tikai šīs vērtības formu.
3. “Ir par vēlu sākt kaut ko jaunu”
Mana tante Anna, lai Dievs viņu svētī, sāka mācīties franču valodu 67 gadu vecumā. Viņas vārdi: “Es gribu lasīt Saganu oriģinālā, citādi tulkotāji visu sagroza.” Es, protams, iesmējos. Un tad viņai piezvanīja no valodu kluba, un viņa pārliecināti paskaidroja, ka viņai vajadzīgas nodarbības “nevis ar bērniem, bet ar kādu, kurš neskraida apkārt ar iPhone”.
Cik reižu esmu redzējis pensionētas sievietes, kas sāk šūt, rakstīt, audzēt puķes, apgūt datorus, dziedāt korī, zīmēt… Problēma nav vecums, bet gan vārds “vēlu”. Vēlu ir tad, kad mūsu vairs nav. Un, kamēr jūs elpojat, jūsu smadzenes, sirds un rokas spēj pārsteigt gan jūs, gan citus.
Atlikušos četrus punktus lasiet nākošajā lapā
