4. “Vīrieši manā vecumā neinteresējas par sievietēm manā vecumā”
Tas ir televīzijas uzspiests mīts. Es teikšu godīgi, kā vīrietis pāri piecdesmit: mani interesē sieviete, kura zina, par ko runā. Es vēlos klausīties viņu runājam par Čehovu, nevis par blogeriem. Ir svarīgi, lai viņai būtu iekšēja uguns.
Es pazīstu vismaz trīs vīriešus, kuri uzsāka attiecības ar sievietēm savā vecumā pēc 55 gadiem. Viņi to nereklāmē avīzēs, viņi nerīko izrādi. Viņi vienkārši ir laimīgi. Un laime ir klusums kopā, nevis vientulības skanīgais klusums.
5. “Pēc 60 gadiem veselība tikai pazūd”
Jā, ķermenis nav tas pats. Locītavas liek sevi manīt, asinsspiediens lec. Bet ziniet, kas ir pārsteidzoši? Kad pret sevi izturas nevis kā pret lopu ganību, bet gan kā pret sakoptu dārzu, rezultāti ir iespaidīgi.
Mana kaimiņiene vasarnīcā Tamāra katru rītu vingro. Ne dienu bez vingrošanas. “Ne jau tāpēc, lai dzīvotu ilgāk,” viņa saka, “bet tāpēc, ka man tas patīk, esmu pie tā pieradusi.” Un viņa staigā rosīgi, kopj dārzu, lasa ogas ātrāk par mani. Veselība pati no sevis nepazūd — to atņem ieradumi. Bet mūsu spēkos ir arī to atgūt, vismaz daļēji.
6. “Vecums ir vientulība”
Lasi vēl: Jūlijs visiem sagādās nepatīkamu pārsteigumu: sinoptiķi aicina gatavoties sliktākajam
Vecums nav sinonīms vientulībai. Vientulība ir izvēle. Briesmīga, dažreiz sāpīga izvēle, bet izvēle. Es dzīvoju viena, un es to neslēpju. Sākumā šķita, ka sienas tuvojas. Bet tad es sāku klausīties mūziku — tādu, kāda man patīk, nevis kāda cita. Es sāku staigāt, neskatoties pulkstenī. Zvanot tiem, kurus vēlos, nevis tiem, kuriem “jāzvana”. Un es sapratu: vientulība nav ienaidnieks, bet gan spogulis. Tajā es redzēju nevis miglainu tukšumu, bet gan sevi pašu.
Tu vari būt vientuļš lielā ģimenē, pūlī, pat laulībā. Vai arī tu vari dzīvot viens – un nejusties vientuļš.
7. “Labākais nekad nenotiks”
Šie ir skarbākie meli. Tas izklausās pēc teikuma, lai gan patiesībā tās ir tikai bailes, kas maskētas kā reālisms. Santa, kurai ir 74 gadi, pirms gada devās uz Armēniju. Viņa vienkārši iekāpa vilcienā un devās ceļā. “Kāda jēga gaidīt?” viņa teica. “Es vienmēr varu aiziet no šīs pasaules. Bet man ir jāredz kalni.” Un viņa to izdarīja. Un viņa iemīlējās – ārzemniekā, uz diviem gadiem.
