Lielbritānija ir paziņojusi par nozīmīgām izmaiņām savā pensiju sistēmā, kas liks daudziem strādājošajiem pārskatīt savus nākotnes plānus. Līdzšinējā robeža, kas noteica došanos atpūtā 67 gadu vecumā, drīz vien var kļūt par pagātni.
Šis lēmums nav palicis nepamanīts arī Latvijā, kur demogrāfiskā situācija un sabiedrības novecošanās rada līdzīgus izaicinājumus. Diskusijas par to, cik ilgi mums būs jāstrādā, kļūst arvien aktuālākas visā Eiropā.
Kas tieši mainās britu pensiju plānos
Pašlaik Apvienotajā Karalistē pensijas vecums ir 66 gadi, taču jau ir skaidri zināms grafiks tā paaugstināšanai. Līdz 2028. gadam šī robeža sasniegs 67 gadus, bet ilgtermiņa plāni paredz, ka būs jāstrādā līdz pat 68 gadiem. Galvenais iemesls šādam solim ir valsts kases tukšošanās un fakts, ka cilvēki vidēji dzīvo ilgāk nekā iepriekšējās desmitgadēs.
Britu valdība vairs nepieturas pie viena fiksēta skaitļa uz visiem laikiem. Tā vietā tiek ieviesta sistēma, kurā pensijas vecums tiek regulāri pārskatīts, pielāgojot to ekonomiskajai situācijai. Jaunākajām paaudzēm tas nozīmē tikai vienu – brīdis, kad varēs baudīt pelnīto atpūtu, attālinās arvien tālāk nākotnē.
Kāpēc šīs ziņas ir svarīgas Latvijas strādājošajiem
Latvija, tāpat kā Lielbritānija un citas Eiropas valstis, atrodas līdzīgā situācijā. Mūsu pensiju sistēma ir tieši atkarīga no tā, cik daudz cilvēku strādā un maksā nodokļus salīdzinājumā ar tiem, kuri saņem pensijas. Tā kā dzimstība ir zema un daudzi darbspējīgā vecuma cilvēki ir izbraukuši, spiediens uz budžetu tikai pieaug.
Latvijā jau tagad notiek pakāpeniska pensijas vecuma celšana, līdz 2025. gadā tā sasniegs 65 gadus. Tomēr, redzot notikumus Lielbritānijā, kļūst skaidrs, ka ar to var nepietikt. Ekonomisti un politikas veidotāji arī pie mums uzmanīgi vēro citu valstu pieredzi. Ja Lielbritānija, kas ir viena no lielākajām Eiropas ekonomikām, nespēj noturēt pensijas vecumu pie pašreizējās robežas, pastāv liela iespēja, ka līdzīgas diskusijas drīz kļūs par ikdienu arī Rīgā.
Dažādas pieejas Eiropā: no protestiem līdz piekāpībai
Situācija Eiropā ir raiba, un katra valsts mēģina atrast savu ceļu, kā nebankrotēt. Beļģijā, piemēram, valdība saskaras ar milzīgu pretestību. Cilvēki tur nevēlas atteikties no iespējas doties pensijā agrāk, pat ja valsts parādi aug. Beļģi mēģina ieviest dažādus stimulus, lai iedzīvotāji strādātu ilgāk brīvprātīgi, taču protesti ielās rāda, cik sāpīgs ir šis jautājums.
Savukārt Polija rīkojas pretēji. Pirms dažiem gadiem tur tika pieņemts lēmums paaugstināt pensijas vecumu, taču vēlāk šī reforma tika atcelta. Pašlaik Polijā sievietes var doties pensijā 60 gados, bet vīrieši – 65 gados. Lai gan tas ir populārs lēmums vēlētāju vidū, eksperti brīdina par riskiem. Ilgtermiņā šāda sistēma var novest pie ļoti mazām pensijām, jo uzkrātais kapitāls vienkārši būs nepietiekams ilgam mūža nogales posmam.
Ko tas maina mūsu ikdienas plānošanā
Skaidrs ir viens – paļauties tikai uz valsts noteikto pensijas vecumu kļūst arvien riskantāk. Nākotnē pensija vairs nebūs kaut kas tāds, ko var precīzi ieplānot uz konkrētu dzimšanas dienu. Tas kļūst par mainīgu lielumu, kas atkarīgs no politiskajiem lēmumiem un kopējās valsts labklājības.
Cilvēkiem tas nozīmē nepieciešamību pēc lielākas elastības. Arvien biežāk tiek runāts par to, ka darba gaitas nebūs iespējams pārtraukt pēkšņi. Tā vietā varētu būt pakāpeniska pāreja – no pilnas slodzes darba uz nepilnu darba laiku vai konsultāciju sniegšanu vecumdienās. Arī Latvijā arvien vairāk cilvēku saprot, ka par papildu uzkrājumiem ir jāsāk domāt jau savlaicīgi, neatkarīgi no tā, ko sola likums.
Vai pensijas vecums 70 gadi ir reāls scenārijs
Diskusijas par pensijas vecuma celšanu līdz pat 70 gadu robežai vairs nav zinātniskā fantastika. Vācijā par to runā jau labu laiku, un Lielbritānijas pēdējie soļi rāda, ka virziens ir uzņemts tieši turp. Latvijā pagaidām tik krasi soļi netiek sperti, taču pieredze rāda, ka mēs bieži vien sekojam Rietumeiropas tendencēm ar dažu gadu nobīdi.
Lielbritānija šobrīd kalpo kā indikators visai Eiropai. Ja viņu modelis ar elastīgu un augstāku pensijas vecumu strādās, citas valstis, visticamāk, pārņems šo piemēru. Tas palīdz valstīm saglabāt finansiālo stabilitāti, taču strādājošajiem tas nozīmē ilgāku laiku darba tirgū un nepieciešamību saglabāt labu veselību un prasmes līdz pat sirmam vecumam.
