Mani sauc Anna, strādāju pa kasieri tepat piemājas Topiņā un pēdējos desmit gadus mana dzīve tika sadalīta divās nevienlīdzīgās daļās. Viena – redzamā, vienkāršā un nedaudz putekļainā, kā plaukti mūsu veikala palīgtelpā
Otra – slēptā, vērienīgā un skanošā, kā tirdzniecības centra mūzika no rītiem, pirms apmeklētāju pieplūduma. Visiem, un pirmkārt jau manai vecākajai māsai Lienei, es biju Anna – četrdesmit gadus veca pārdevēja nelielā Top veikaliņā. Vientuļa, bez īpašām perspektīvām, dzīvoju pieticīgā divistabu dzīvoklī pilsētas nomalē. Liene no manis atklāti kaunējās.
Viņas dzīve bija panākumu iemiesojums, kā viņa to saprata. Veiksmīga laulība ar sākuma stadijas, bet perspektīvu ierēdni, plašs dzīvoklis elitārā dzīvojamajā kompleksā, divas automašīnas, atvaļinājumi ārzemēs. Liene apgrozījās tādu pašu “veiksmīgu” sievu lokā, kur galvenais cilvēka mēraukla bija viņa statuss un ienākumi. Mana pārdevējas amata vieta šajā spožajā pasaulē nekādi neiederējās.
— Anna, nu es nesaprotu, — viņa sāka katru mūsu reto telefonsarunu, — tev ir četrdesmit gadi. Vai tiešām tev patīk visu dzīvi ņemties ar tām lētajām precēm un putekļainiem plauktiem? Pircēji ir dažādi, rupji, kājas vakarā šļūc… Atrodi sev kaut kādu pieklājīgu darbu. Birojā, par sekretāri. Pārcilāt papīrus pat tas ir respektablāk.
Es klusējot klausījos, pāršķirstot plauktus ar jaunajām rotaļlietām. “Krāmi,” kā viņa izteicās, bija no jaunākās kolekcijas, ko es personīgi izvēlējos izstādē pirms diviem mēnešiem. Un “rupji”… nu, ar to mums bija stingri. Dienests un lojalitātes sistēma strādāja tā, ka nejauši cilvēki gandrīz neiegriezās. Taču Lienei to paskaidrot bija bezjēdzīgi. Viņa jau bija izveidojusi par mani savu viedokli un negrasījās to mainīt.
Viņas kauns nebija tikai fona sajūta. Tas bija aktīvs un spilgts. Kad viņa reti ieskrēja mūsu tirdzniecības centrā ar savām draudzenēm, viņa izlikās, ka mēs neesam pazīstamas. Reiz es stāvēju pie kases, noskenējot preci, bet Liene ar divām iesmaržinātām dāmām defilēja garām. Viņa uzmeta man ātru, dzelošu skatienu un, nedaudz novērsusies, skaļi teica draudzenei: “Ai, ko gan skatīties šajos tīkla veikalos? Tikai plaša patēriņa preces. Labāk iesim uz to jauno tirdzniecības centru, uz modes veikalu trešajā stāvā.”
Es saspiedu kases aparāta malu. Tīkla veikals? Šī nodaļa bija mans pirmais bērns, mans lolojums, ko es biju izaudzinājusi no maza veikaliņa. Taču māsai tas bija tikai bezpersonisks punkts viņas pasaules kartē, punkts, kam vajadzētu iet ar līkumu.
Vislielākās problēmas radīja tas, ka viņa mēģināja mani slēpt no saviem jaunajiem radiniekiem – vīra ģimenes. Lienes vīratēvs, Nikolajs , bija veca kaluma cilvēks, bijušais speciālists, kurš augstu vērtēja godīgumu un vienkāršību. Liene nez kāpēc nolēma, ka vienkārša pārdevēja svainītes lomā viņu vils.
— Anna, mums sestdien ir vīratēva jubileja, — viņa reiz piezvanīja. — Mēs svinam restorānā. Es tevi, protams, aicinu, bet… — viņa saminstinājās. — Tu varētu teikt, ka strādā… nu, nezinu, par administratori skaistumkopšanas salonā? Vai menedžeri? Citādi “pārdevēja” kaut kā neizklausās. Un apģērbies pieklājīgi, lūdzu. Ne kā uz darbu.
Tajā vakarā es neizturēju. Es sēdēju savā milzīgajā, tukšajā dzīvoklī – nevis tajā, par ko zināja Liene, bet gan jaunās mājas augšējā stāvā ar skatu uz visu pilsētu. Man priekšā uz galda gulēja tirdzniecības centra gada pārskati. Desmitiem lapu ar cipariem, grafikiem un analītiku. Peļņa, rentabilitāte, apmeklētāju plūsma… Viss šis skudru pūznis no veikaliem, kafejnīcām, kinoteātriem un izklaides zonām piederēja man. Viss. No pazemes autostāvvietas līdz stikla kupolam uz jumta.
Es kļuvu par tā īpašnieci nevis mantojumā. Pirms desmit gadiem, man palika neliela naudas summa un milzīga vēlme pierādīt sev, ka esmu spējīga uz kaut ko. Es sāku ar apģērbu tālākpārdošanu internetā. Pēc tam atvēru mazu saliņu šajā pašā, tolaik vēl topošajā, t/c. Bizness aizgāja.
Es strādāju kā apsēsta, gulēju četras stundas, pati stāvēju aiz letes, pati kārtoju grāmatvedību. Es jutu tirgu, uzminēju tendences. Pēc diviem gadiem es atpirku kaimiņu, lielāku paviljonu. Un tad notika krīze. Daudzi nomnieki sāka pārvākties, centra īpašnieki izlika to pārdošanai par puscenu, lai kaut kā atgūtu kredītus.
Tā bija mana iespēja. Es ieķīlāju visu, kas man bija, paņēmu vairākus milzīgus aizdevumus ar trakām procentu likmēm un riskēju. Pirmie trīs gadi bija traki. Es dzīvoju pārvaldnieka kabinetā, ēdu nūdeles un aizmirsu, kā izskatās mana gulta. Bet es izvilku “Horizontu”. Es pilnībā nomainīju koncepciju, piesaistīju jaunus nomniekus, liku uzsvaru uz ģimenes atpūtu. Un tas strādāja.
Kāpēc es nevienam neteicu? Īpaši ģimenei? Droši vien aiz bailēm. Kad tev parādās liela nauda, mainās viss. Mainās cilvēki tev apkārt. Es redzēju, kā vecie draugi pārvēršas lūdzējos, bet tālāki radinieki – par labākajiem draugiem. Es gribēju saglabāt kaut ko īstu. Es gribēju, lai mana māsa mīl mani, Annu, nevis manu bankas kontu. Turklāt, strādājot piemājas veikalā par vienkāršu pārdevēju, es redzēju visu biznesu no iekšpuses. Es pazinu katru apsargu, katru apkopēju. Es dzirdēju, par ko runā pircēji, kas viņiem patīk un kas nepatīk. Tas bija nenovērtējami.
Es saglabāju savu veco dzīvokli, akurāti maksāju par komunālajiem pakalpojumiem un parādījos tur reizi nedēļā, lai kaimiņi neko nenojaustu. Tieši uz turieni es aicināju Lieni uz retām tējas dzeršanām. Un katru reizi uzklausīju viņas lekcijas par to, kā man vajag “saņemties prātā”. Uz vīratēva jubileju es, protams, neaizgāju. Atsaucos uz inventarizāciju. Liene nopūtās ar acīmredzamu atvieglojumu.
Mēneši gāja. Lienes dzīve, spriežot pēc viņas ierakstiem sociālajos tīklos, bija nepārtraukta svētku virkne. Jauni tērpi, restorāni, kūrorti. Viņa ievietoja fotogrāfijas ar vīru, parakstot tās: “Mans atbalsts, mans cietoksnis.” Es tajā laikā parakstīju līgumus, apstiprināju rekonstrukcijas projektus un izvēlējos, kuru jaunu pasaules zīmolu “iesēdināt” atbrīvotajās platībās. Reizēm, ejot pa tirdzniecības centra skanošajiem gaiteņiem pēc slēgšanas, es apstājos pie sava veikala un skatījos uz savu atspulgu skatlogā. Nogurusi sieviete sarkanajā formas blūzē. Kas gan varētu iedomāties?
Un tad Lienes cietoksnis sāka brukt. Sākumā tās bija sīkas plaisiņas. Viņa pārstāja lielīties ar pirkumiem. Pēc tam tika atcelts plānotais atvaļinājums Bali – “Vīram steidzami jābūt pilsētā darba dēļ”. Es jutu, ka kaut kas nav kārtībā, bet māsa turēja aizsardzību.
Izrāviens notika negaidīti. Vienā no lietainajiem rudens vakariem pie mana “vecā” dzīvokļa durvīm piezvanīja. Uz sliekšņa stāvēja Liene. Bez ieveidojuma, ar izsmērētu skropstu tušu, kaut kādā pelēkā beztaras mētelī. Viņa izskatījās tā, it kā visa viņas glancētā pasaule būtu sadalījusies tūkstoš lauskās.
— Anna… vai es varu ienākt? — viņa nočukstēja.
Mēs sēdējām mazajā virtuvē. Liene, sakņupusi, maisīja atdzisušo tēju un stāstīja. Viņas balss aizlūza. Izrādījās, ka “perspektīvais” vīrs jau gadu nestrādā. Viņu “atlaida štatu samazināšanas dēļ”, bet patiesībā – par kaut ko citu. Visu šo laiku viņi bija dzīvojuši no viņa atlaišanas pabalsta un kredītiem, ko viņš slepeni ņēma pret viņu dzīvokļa ķīlu. Viņš mēģināja uzsākt kaut kādu biznesu, izgāzās. Un lūk, šodien atnāca un visu savāca. Dzīvoklis, mašīnas – visu. Viņus izliek pēc nedēļas.
— Es nezinu, ko darīt, Anna. Mums nav nekā. Draugi… tiklīdz viņi uzzināja, visi uzreiz kaut kur izgaisa. Vīra vecāki teica, ka viņš pats vainīgs un negrasās palīdzēt. Es pat nevaru pazvanīt mūsu vecākiem, tētim…
Viņa pacēla uz mani savas acis, un tajās bija kaut kas tāds… Šajā brīdī viņa nebija veiksmīga sabiedrības dāma, bet gan vienkārši mana vecākā māsa, kurai bija grūti.
— Liene, — klusi teicu es. Mēs kaut ko izdomāsim.
— Ko mēs izdomāsim? — viņa rūgti pasmaidīja. — Iesim dzīvot pie tevis šajā divistabu dzīvoklī? Un par ko dzīvosim? Es nekad neesmu strādājusi. Man pat prasīt tev ir kauns, es zinu, tev katrs cents ir uzskaitē… bet vai tu nevarētu… aizdot mums nedaudz? Kaut vai sākumam, noīrēt istabu…
Viņa skatījās uz mani ar lūgumu. Tā pati Liene, kura šķobījās, redzot manu darbu, tagad lūdza no manis, vienkāršas pārdevējas, naudu. Es dziļi ievilku elpu. Brīdis bija pienācis. Spēle par slepenu miljonāru bija ievilkusies un vairs nebija jēgas.
— Liene, — es teicu stingri. — Nauda nav problēma. Bet dzīvot šeit jūs nedzīvosiet. Un istabu īrēt arī ne. Rīt no rīta mēs aizbrauksim uz vienu vietu, un tur visu izlemsim.
— Kur mēs brauksim? — viņa nesaprata.
— Pacieties.
Viņa palika pie manis, pirmo reizi daudzu gadu laikā. Es viņai uzklāju uz dīvāna, bet pati ilgi nevarēju aizmigt, skatoties pa logu uz nakts pilsētas ugunīm. Rīt viss mainīsies. No rīta es biju neparasti klusa. Liene, nedaudz atguvusies, neizpratnē skatījās uz mani. Es izsaucu taksometru – nevis savu ar šoferi, bet gan parastu dzeltenu mašīnu.
— Kur mēs tomēr braucam? — viņa jautāja, kad mēs sākām kustību.
— Pagaidi.
Taksometrs apstājās pie t/c “Horizonts” dienesta ieejas. Tieši tur, kur es strādāju.
— Kāpēc mēs esam šeit? — Liene bija pārsteigta. — Tev šodien maiņa? Anna, man nav laika veikaliem tagad…
— Mēs neejam uz veikalu. Ejam.
Es pārliecinoši aizvedu viņu garām apsardzes postenim. Apsargs, tēvocis Paša, man tikai pamāja: “Labrīt, Annas kundze.” Liene pārsteigta atskatījās. “Annas kundze?” Viņa nolēma, ka viņš ir kļūdījies. Mēs iegājām dienesta liftā. Es nospiedu pēdējā, desmitā stāva pogu. Šajā stāvā atradās tirdzniecības centra administrācija.
— Anna, kas notiek? — māsas balsī pieauga satraukums. — Kur tu mani ved? Vai tu pazīsti kādu no priekšniecības? Gribi palūgt darbu manam vīram?
Es neko neatbildēju. Lifta durvis atvērās, un mēs izgājām plašā, gaismas pielietotā hallē ar panorāmas logiem. Pretim mums steidzās mana asistente, jauna meitene Maira.
— Anna, labrīt! Kafiju kā parasti? Juristi jau gaida sarunu telpā.
— Labrīt, Maira. Kafiju pēc piecām minūtēm, manā kabinetā. Un atcel pagaidām visus juristus. Man ir ģimenes lietas.
Es pagāju garām apstulbušajai asistentei uz masīvām ozolkoka durvīm ar uzrakstu “Ģenerāldirektore. Anna Valaine”. Liene sastinga halles vidū. Viņa skatījās te uz uzrakstu, te uz mani. Es izņēmu no somiņas atslēgas karti, pieliku pie slēdzenes. Durvis klusi atvērās. Es iegāju iekšā un atskatījos. Liene joprojām stāvēja kā iemieta.
— Nu, tu nāc? — es maigi jautāju.
Viņa iegāja milzīgajā kabinetā. Viena siena bija pilnībā stiklota, un no turienes pavērās tieši tas pats skats uz pilsētu, ko es redzēju katru nakti no sava penthausa. Dārgas mēbeles, liels galds, kas bija apbērts ar dokumentiem, vairāki ekrāni uz sienas, kur reālā laikā tika pārraidīts attēls no novērošanas kamerām visā tirdzniecības centrā.
Liene lēnām apgāja kabinetu, pieskaroties ar pirkstiem pulētajai galda virsmai. Pēc tam viņa apstājās manā priekšā. Viņas acīs bija vesela emociju viesuļa, visu pārņemoša apziņa.
— Anna… — viņa nočukstēja. — Tas… viss… ir tavs?
Es pamāju.
— Un veikals… “Modes galerija”…
— Mans. Pirmais. Ar to viss sākās.
— Un dzīvoklis… tas, nomalē?
— Es to saglabāju. Tikšanās reizēm ar tevi. Lai tevi nesamulsinātu.
Viņa apklusa. Klusēja kādu laiku.
— Ak Dievs, Anna… kāda es muļķe biju, — viņa izelpoja, iegrimstot krēslā. — Cik es biju… Es… es no tevis kaunējos. Kaunējos, saproti? No savas māsas. Tāpēc, ka tu esi “pārdevēja”. Bet tu… tu… — viņa apmeta ar roku kabinetam. — Tu esi uzbūvējusi veselu impēriju. Viena. Un es smējos, žēloju tevi… Piedod man, Anna. Ja vari. Piedod…
Es piegāju un apskāvu viņu ap pleciem. Pirmo reizi daudzu gadu laikā es viņu apskāvu, un viņa neatgrūda.
— Viss kārtībā, Liene. Viss būs labi, — es čukstēju. — Galvenais, ka mēs esam viena otrai.
Tajā dienā mēs runājām vairākas stundas. Es viņai izstāstīju visu. Par bezmiega naktīm, par riskiem, par to, cik bija grūti un bailīgi. Un par to, kāpēc es klusēju. Viņa klausījās, nepārtraucot, un es redzēju, kā sabrūk viņas iepriekšējā pasaule, kas balstīta uz viltus vērtībām, un kā tās vietā sāk dīgt kaut kas jauns, īsts. Es, protams, viņiem palīdzēju. Es nevis vienkārši iedevu viņiem naudu. Es nomaksāju parādus, bet ar nosacījumu, ka viņš visu man atdos, tiklīdz nostāsies uz kājām.
Viņam, inženierim pēc izglītības, es piedāvāju vadīt tirdzniecības centra tehnisko dienestu. Tas nebija viegls, bet gan īsts, sarežģīts darbs, kurā vajadzēja strādāt vaiga sviedros. Viņš piekrita, nedomājot. Lienei, kura atzinās, ka visu mūžu sapņojusi nodarboties ar ziediem, es piešķīru nelielu telpu pirmajā stāvā ziedu salonam. Iedevu viņai starta kapitālu bezprocentu kredīta veidā.
Viņu dzīve sāka uzlaboties, bet jau uz pavisam citiem pamatiem. Viņi pārcēlās uz nelielu, bet mājīgu dzīvokli netālu no “Horizonta”. Liene ar galvu ienira savā mazajā biznesā. Viņa pati brauca pēc preces, pati veidoja pušķus, pati stāvēja aiz letes. Un viņas acis dega ar tādu laimi, kādu es viņai nekad nebiju redzējusi, pat fotogrāfijās no visdārgākajiem kūrortiem.
Atziņas ko visi ieguva
Viņa vairs nekad nesauca citu darbu par “ņemšanos ar putekļainiem plauktiem”. Viņa iemācījās cienīt jebkuru darbu. Mūsu kopējais kauns – viņas par mani un mans par savu bagātību – aizgāja, izšķīda.
Reizēm vakaros, pēc slēgšanas, es sēdēju viņas salonā. Viņa, nogurusi, bet apmierināta, dzirdīja mani ar tēju un cepumiem. Mēs sēdējām rožu un krizantēmu aromātu vidū, tukšā tirdzniecības centra klusumā, un runājām. Par visu pasaulē. Kā divas parastas māsas. Un šajos brīžos es sapratu, ka tikai tagad, zaudējusi visu un atradusi sevi, mana māsa ir kļuvusi par patiesi bagātu cilvēku. Un es, beidzot, varēju dalīties savā bagātībā ar sev vistuvāko cilvēku, nebaidoties, ka tas sabojās mūsu saikni. Tas to, tieši otrādi, tikai stiprināja.
Neuzticies ārējam statusam; patiesā vērtība un spēks bieži ir apslēpts. Materiālās vērtības ir nestabilas, bet patiesa cieņa un mīlestība (kas nav balstīta uz naudu) ir vislielākais dzīves stiprinājums.
