Liene ātri pārvietojās pa istabām, mēģinot ievietot čemodānā tikai pašu nepieciešamāko. Viņas kustības bija straujas un sasteigtas, jo viņa ļoti vēlējās ātrāk doties ceļā. Cenšoties atvilkt elpu, viņa nevarēja tikt galā ar pārāk pilnās ceļasomas rāvējslēdzēju. Viņai bija jāņem tikai svarīgākās lietas, jo viņa zināja, ka viņas ceļojums būs garš un viņai nevajadzēs neko lieku.
Tikai pirms stundas bija zvanījuši no klīnikas — galvenā speciālista balss klausulē pauda pārsteigumu par viņas pēkšņo lēmumu pamest darbu. Viņš gribēja zināt, kas noticis, bet Lienei, protams, ļāva aiziet bez iebildumiem. Tomēr gaisā virmoja nesapratne, uz kuru Lienei nebija ne spēka, ne vēlēšanās atbildēt. Viņa neko nesāka paskaidrot. Doma par to, ka jāizsaka viss, kas noticis, šķita pārāk sarežģīta.
Liene atcerējās laiku, kad viņi ar vīru bija ļoti laimīgi. Atmiņā uzplaiksnīja viņas un vīra iepazīšanās stāsts – spilgtās, bet tagad nedaudz skumjā gaismā. Viņi iepazinās, kad Liene vēl izgāja praksi veselības iestādē. Sākumā bija tikai maza dzirkstele, bet tā drīz vien pārtapa lielās, stabilās jūtās. Viņi drīz vien nosvinēja mazas, bet sirsnīgas kāzas, kurās bija tikai paši tuvākie draugi un radi.
Pēc kāzām Liene iekārtojās darbā klīnikā. Viņi nolēma, ka vispirms jāsāk pelnīt un jāveido karjera, un tikai tad jāsāk domāt par bērniem. Vispirms stabilitāte, un viss pārējais – vēlāk. Bet laiks gāja ātri, un viņi visu laiku atlika šo svarīgo lēmumu.
Liene dažkārt teica vīram, cik ļoti sapņo dzirdēt bērnu smieklus mājā, taču viņš tikai atmeta ar roku, runājot par to, cik grūts un mainīgs ir laiks. Tagad, atceroties tos mirkļus, viņa sajuta, ka sirdī ir liela bēda.
Viņas pārliecību par pasauli izmainīja draudzene – Veronika. Tā, kurai Liene uzticēja visus savus noslēpumus un sapņus. Vakar Liene ar skarbu skaidrību aptvēra, ka Veronika nekad nav bijusi īsta draudzene. Viņas nakts dežūra tika atcelta pēdējā brīdī, un, iedvesmota iespējas sarīkot nelielu pārsteigumu, viņa nolēma atgriezties mājās krietni agrāk.
Viņa ielika atslēgu slēdzenē, atvēra durvis un apstājās uz sliekšņa, jo pēkšņi sajuta dziļu nepatīkamu izbrīnu. No viesistabas atskanēja jautri, skanīgi sievietes smiekli, kurus viņa atpazina.
— Tu mani katru reizi pārsteidz, — teica Veronika, un viņas balsī skanēja maigums. — Pat nevaru iedomāties, ko tu izdomāsi nākamreiz!
— Viss tikai priekš tevis, mans prieks, — atbildēja vīrieša balss, tik pazīstama un kādreiz tik mīļa. — Tu esi mans vesels visums. Es esmu gatavs pārnest kalnus, lai redzētu tavu smaidu…
Tālāk klausīties bija pārāk grūti. Vīra vārdi Liene sirdī radīja lielas skumjas. Liene lēnām, ļoti lēnām atkāpās, atstāja durvis nedaudz pavērtas un klusi nokāpa lejā pa kāpnēm.
To nakti viņa pavadīja bez miega, sēžot tukšajā kabinetā (savā bijušajā darbavietā) un skatoties vienā punktā. Liene galvā bija daudz skumju domu, bet no rīta viņa pieņēma mierīgu, skaidru lēmumu. Viņa aizbrauks un sāks jaunu dzīvi. Viņa vēlējās atstāt visu to pasauli, kas viņu bija tik ļoti apbēdinājusi.
Lienei prātā bija viena īpaša vieta, kurā neviens, absolūti neviens nevarētu viņu atrast un kurā viņa justos pilnīgā drošībā. Viņa atcerējās savu mīļo vecmāmiņu, kura Lienei sen, sen bija atstājusi mantojumā nelielu, māju kādā tālā, klusā lauku sētā.
Atrast prieku
Par šo māju tiešām zināja tikai retais. Pēc tam, kad Liene māte aizgāja, Liene bija pārcēlusies pie tēva uz pilsētu, un ceļš uz šo kluso lauku nostūri pamazām bija aizmirsts. Un tieši tagad, šajā sarežģītajā brīdī, šī aizmirstā vieta pēkšņi parādījās viņas atmiņā kā vislabākā ideja – tas bija kā dāvana no pagātnes, kas pēkšņi kļuva par viņas drošo patvērumu.
Bija pienācis laiks atcerēties par šo dārgo māju, par tās siltajām, vecmodīgajām sienām. Viņa zināja, ka tur viņa varēs atkal atrast prieku un sākt visu no jauna, prom no skumjām un sarežģījumiem, kas bija viņu piemeklējuši Kuldīgā.
Pēc dažām stundām čemodāns beidzot bija sakravāts. Viņa lēnām aplūkoja dzīvokli Kuldīgā. Kādreiz šī vieta bija piepildīta ar prieku, bet tagad tā šķita tukša un pelēka. Liene jutās skumji, atceroties, cik ilgi viņa bija uzticējusies cilvēkiem, kuri to nebija pelnījuši. Tagad viņa zināja, ka viņai jāsāk dzīvot gudrāk un jārūpējas pašai par sevi.
— Es te vairs nespēju justies laimīga, — viņa nočukstēja klusumā.
Viņa atstāja atslēgas pastkastītē – tas bija vienīgais, ko viņa spēja vīram atstāt kā pēdējo vēstījumu. Aukstais rīta gaiss viegli pieskārās vaigiem. Liene apturēja taksometru, kas vienīgais šajā agrajā stundā bija gatavs doties ārpus pilsētas, uz viņas nosaukto, gandrīz nezināmo galamērķi.
Sēžot mašīnas aizmugurējā sēdeklī, Liene vēroja, kā Kuldīgas rītausma lēnām slīd garām. Viņa jutās dīvaini un nedroši par bēgšanu, lai gan vienīgais, ko viņa bija darījusi, bija uzticēšanās.
Pēc divām dienām Liene jau bija ciemā. Pa ceļam viņa uz visiem laikiem izmeta veco SIM karti un nopirka jaunu – nevienam nezināmu. Viņa negribēja, lai vismaz kāds varētu viņu atrast.
Atvieglojums
Māja viņu sagaidīja ar klusumu un veca koka un sausu zālīšu smaržu. Atverot čīkstošos vārtus, Liene sajuta patīkamu atvieglojumu – neaprakstāmu un vieglu. Šī vieta radīja drošības sajūtu. Šeit sākās jauna dzīves posma stabilitāte.
Pagāja divas nedēļas. Liene pamazām atkopās. Kaimiņi, vienkārši un sirsnīgi cilvēki, izrādījās pārsteidzoši draudzīgi. Viņi palīdzēja, kā nu kurš varēja, bez liekiem jautājumiem. Kopā viņi ātri saveda māju kārtībā: salaboja jumtu, nopļāva zāli pagalmā.
Kaimiņu atbalsts un draudzīgums Lienei radīja jaunu, patīkamu miera sajūtu. Viņa sajuta atvieglojumu, un bēdīgās domas pamazām atkāpās.
Liene dzīvē iestājās miers, bet tas nebija ilgs. Drīz vien notika kas tāds, kas viņai atgādināja par viņas īsto aicinājumu. Šis notikums ļāva visiem ieraudzīt, cik patiesībā drosmīga un zinoša Liene ir.
Kādu rītu pie Lienes vārtiem ātri vien atsteidzās kaimiņiene Valentīna. Viņa bija nedaudz aizelsusies, jo skrēja ļoti ātri.
“Liene, atvaino, šodien nevarēšu palīdzēt ar dārzu,” Valentīna steigšus teica. “Mana Māra slikti jūtas un viņai trūkst spēka. Es par viņu uztraucos, jo viņa atpūšas un nereaģē aktīvi. Pat nesmaida.
— Meitenei ir nepieciešama tūlītēja palīdzība, — Liene uzreiz teica, tīri kā īsts speciālists. — Mums jārīkojas ātri, lai viņa atkal justos labi.
— Bet kur lai mēs dabūjam tādu palīdzību, mīļā? — Valentīna, ļoti satraukusies, noplātīja rokas. — Mums te nav neviena, kas spētu palīdzēt tik ātri!
Par laimi, Lienei vienmēr līdzi bija neliela, bet ļoti noderīga palīglīdzekļu soma. Viņa uzreiz zināja, kā rīkoties, un sāka meitenei sniegt nepieciešamo aprūpi. Jau pēc dažām stundām Māriņai kļuva vieglāk. Līdz vakaram viņa pat nedaudz smaidīja un lūdza padzerties tēju.
Mans draugs gatavo šīs izcilās brokastis, ko gribas ēst katru rītu: gatavs dažās minūtēs
Zināja visi
Nākamajā rītā par notikušo jau runāja visa ciema iedzīvotāji. Viņi uzzināja pārsteidzošu ziņu: jaunā iedzīvotāja Liene nav tikai laipna pilsētniece, bet gan cilvēks, kurš zina, kā palīdzēt citiem, kad viņi jūtas slikti. Slēpt savu dāvanu un savas zināšanas Lienei vairs nebija iespējams.
Viņa beidzot saprata: palīdzēt citiem ir tas, kas viņai padodas vislabāk, un tas viņai sagādā vislielāko prieku. Liene juta sirdī, ka viņa ir ļoti vajadzīga. Tieši tad, kad viņa varēja dot daļu no sevis un darīt labu, viņa jutās patiesi laimīga un priecīga.
Pagāja vēl viens mēnesis, un Liene jau oficiāli strādāja mazā ciema palīdzības punktā – tajā pašā vietā, kur neviens pirms tam negribēja palikt ilgi. Šī vieta Lienei kļuva par viņas patvērumu. Tā deva iespēju paslēpties no pagātnes, sākt savu ceļu no jauna, it kā no tīras, baltas lapas, un darīt to, kas viņai padodas vislabāk: rūpēties par cilvēkiem.
Laiks klusi un mierīgi ritēja, un mēneši sekoja mēnešiem. Kādu agrā rītā Liene saņēma steidzamu lūgumu: viņa tika aicināta palīgā pie kādas mazas meitenes, kurai nebija labi un kura jutās ļoti slikti. Liene ātri devās ceļā. Vecās, bet ļoti koptās mājas durvis viņai atvēra kāds vīrietis.
— Labrīt, esmu Dmitrijs, — viņš iepazīstināja sevi ar manāmu satraukumu.
— Ļoti lūdzu, palīdziet manai meitiņai.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
