Liene tikai uz brīdi uz viņu paskatījās: viņa ievēroja vīrieša mierīgās acis un kluso, pārliecināto balsi. Bet Liene tūlīt pat pievērsās savam darbam un atmeta visas citas domas. Pēc visa notikušā Liene bija stingri nolēmusi visu savu uzmanību veltīt tikai palīdzēšanai cilvēkiem.
— Pavadiet mani pie viņas, — īsi teica viņa, atgūstot profesionālu koncentrēšanos.
Mazā meitene atpūtās zem raibas segas. Viņa izskatījās nogurusi un klusa, tomēr vērīgi skatījās uz Lieni. Viņas lielās, gaišās acis vēroja Lieni ar lielu interesi.
Liene maigi apskatīja meiteni un klusi teica: — Viņai vajadzēs īpašas lietas, lai kļūtu vesela. Tās būs jāiegādājas pilsētā. Lūdzu, pasauciet savu sievu, es jums abiem paskaidrošu, kā par meiteni vislabāk parūpēties.
— Sievas nav, — klusi teica Dmitrijs. — Es audzinu Ariju viens. Viņas māte aizgāja no dzīves, kad Arija piedzima.
Liene vēlreiz paskatījās uz mazo meiteni. Viņa sajuta dabisku vēlmi sniegt šim bērnam atbalstu. Lai gan meitene Lienei bija pilnīgi sveša, viņas klusums un miers raisīja Lienei pozitīvas domas un vēlmi palīdzēt.
Liene maigi pieskārās meitenes galvai. — Tu noteikti jutīsies labāk, mazā princese. Es par tevi parūpēšos. Mazā Arija vāji pasmaidīja. Redzot šo smaidu, Liene saprata, ka viņas rūpes ir ļoti svarīgas. Dmitrijs pateicīgi pamāja ar galvu.
— Es pat nezinu, kā jums pateikties. Atļaujiet vismaz aizvest jūs mājās, vai katru rītu aizvest uz darbu – jums taču nevar staigāt pa šiem ceļiem ar kājām.
Liene vispirms gribēja laipni atteikties, bet pēkšņi viņu apturēja kāda sajūta. Viņa saprata, ka Dmitrijs runā pilnīgi godīgi un sirsnīgi. Un mazā meitene… Liene juta pret viņu lielu, maigu pieķeršanos.
— Labi, — pēc pauzes viņa piekrita. — Paldies.
Laiks mierīgi ritēja tālāk. Ciemā valdīja klusa un rāma dzīve. Dmitrijs kļuva par uzticamu un labu Lienes draugu. Viņš deva Lienei laiku un telpu, un galvenokārt vienkārši rūpējās par Ariju. Viņu sarunas parasti bija par to, kā Arija jūtas, vai par to, kāds ir laiks. Liene un Dmitrijs viens otru labi saprata, un starp viņiem pamazām auga labs un silts draudzīgums. Liene pirmo reizi sajuta, ka kāds viņai uzticas un pieņem viņu tādu, kāda viņa ir, bez nekādiem nosacījumiem.
Kādu vakaru Liene sēdēja uz vecā soliņa pie savas mājas, turot rokās tasi smaržīgas zāļu tējas. Negaidīti blakus pienāca Dmitrijs, uzmanīgi apsēžoties blakus.
— Mīļā, — viņš nočukstēja ar maigumu. — Tu esi mana uz visiem laikiem.
Liene pasmaidīja un pieņēma viņa rokas atbalstu. No lieveņa skaļi noskrēja Arija, un Dmitrijs, mierīgi labojās: “Atvaino, ne mana, bet MŪSU.”
Liene iesmējās, un viņu smiekli saplūda ar bērna smiekliem vienotā laimes melodijā.
Pagāja vesels gads. Tas bija vismierīgākais un gaišākais periods viņas dzīvē. Dmitrija un Arija dēļ viņa uzdrošinājās atgriezties pilsētā, lai beidzot parakstītu šķiršanās papīrus.
Cita dzīve
Liene devās uz pilsētu, lai nokārtotu visus jautājumus par savu veco dzīvi. Viņas bijušais vīrs un Veronika bija jau sākuši jaunu dzīvi kopā. Viņiem nebija jautājumu par Liene ierašanos. Tas bija nedaudz skumji, bet Liene zināja, ka tā ir labāk. Viņa parakstīja visus nepieciešamos papīrus īpašā iestādē un iznāca ārā, raugoties tikai uz priekšu.
Tagad viņas dzīve bija pavisam cita – piepildīta ar jaunu jēgu, uzticību un gaismu. Viņa atkal iemācījās ticēt cilvēkiem. Atkal spēja mīlēt. Un atļāva sev būt mīlētai.
Viss šis lielais laimes stāsts notika, pateicoties mazam, kādreiz aizmirstam lauku namiņam, ko viņai atstāja mantojumā gudrā vecmāmiņa.
— Mums priekšā ir vesela, laimīga dzīve, — viņa teica, ar prieku uzsmaidot un ieskatoties viņa siltajās acīs.
— Es tevi mīlu, — viņš atbildēja, maigi satvēris viņas pirkstus. — Tu esi mans vislabākais draugs un mans drošais atbalsts.
Aiz loga vakars klusi krāsoja debesis skaistās, siltās krāsās. Upes straume netālu klusi čaloja, nesot prom visas vecās, nepatīkamās domas. Šajā mierīgajā klusumā sākās jauns, skaists stāsts par draudzību un mīlestību. Divi cilvēki, kas meklēja laimi un drošu vietu, tagad bija atraduši viens otru, lai rūpētos un sargātu gan sevi, gan mazo Ariju.
Liene un Dmitrijs sēdēja kopā, vērojot, kā Arija priecīgi spēlējas pagalmā. Viņu dzīve tagad bija kļuvusi stabila un priecīga. Liene juta, ka viņas ilgais ceļojums ir beidzies. Miera un drošības sajūta, ko viņa meklēja tik ilgi, beidzot bija atnākusi.
Un tieši tajā slēpjas lielākā patiesība par īstu māju: to neveido ķieģeļi, bet gan cilvēku uzticēšanās, savstarpējs atbalsts un laba sapratne. Liene, Dmitrijs un mazā Arija bija atraduši savu laimīgo vietu, kurā virmoja miers un draudzīgums.
