Mazā ciematā, kur vējš čukst par pagātni un vecās mājas glabā atmiņas, dzīvoja divas māsas – Marta un Lidija. Viņu vecāki pameta šo sauli. Meitenēm bija tikai 10 un 12 gadi.
Viņu vecmāmiņa Anna sniedza palīdzīgu roku. Viņa paņēma mazmeitas pie sevis uz savu pieticīgo namiņu ar saplaisājušām sienām un ziedošu dārzu.
Anna bija vienkārša sieviete, bet ar sirdi, kas pilna mīlestības. Viņai jau bija pāri sešdesmit, bet viņa nesaudzēja savus spēkus. Dienā strādāja, vakaros šuva kaimiņiem drēbes, bet naktīs cepa pīrāgus pārdošanai. Viss – Martas un Lidijas dēļ.
— Vecmāmiņ, tu atkal visu nakti neesi gulējusi? — jautāja Marta, skatoties uz Annas acīm.
— Ai, mana mīļā, es taču cenšos jūsu labā. Lai jūs varētu braukt uz pilsētu, mācīties, skaisti ģērbties, — atbildēja vecmāmiņa, glāstot Martas galvu.
— Mēs tev palīdzēsim! — piebalsoja Lidija, satverot slotu. — Mēs izmazgāsim grīdas, bet tu paguli!
— Ak, mani zelta bērni, — smaidīja Anna, — jūs jau tāpat visu darāt. Labāk mācieties, jums jāiet universitātē.
Meitenes auga gādībā. Vecmāmiņa taupīja uz sevis, bet mazmeitas vienmēr bija glīti ģērbtas. Viņa pirka viņām jaunas kleitas, burtnīcas, pat telefonu, lai viņas nejustos sliktākas par citiem. Kad Marta atcerējās vecākus, Anna apskāva viņu un čukstēja:
— Es esmu ar jums, mani mīļie. Es vienmēr esmu ar jums.
Marta un Lidija izauga gudras un mērķtiecīgas. Abas iestājās universitātē pilsētā, 200 kilometru attālumā no ciema. Vecmāmiņa priecājās par viņu panākumiem.
— Vecmāmiņ, mēs brīvlaikā brauksim ciemos! — solīja viņas pirms aizbraukšanas.
— Ak, es zinu, jums tur sava dzīve sāksies. Tikai neaizmirstiet mani, veco, — atbildēja vecmāmiņa.
— Nekad neaizmirsīsim! Tu taču mums visu devi!
Pirmos gadus viņas patiešām brauca ciemos. Vasaras brīvlaikā māju atkal piepildīja smiekli. Meitenes palīdzēja vecmāmiņai dārzā, kopā cepa pīrāgus. Bet ar katru gadu vizītes kļuva īsākas.
— Vecmāmiņ, mums sesija, pārbaudes darbi, — attaisnojās. — Bet uz Jauno gadu noteikti būsim!
— Nekas, manas mīļās, mācieties. Es te tikšu galā, — atbildēja Anna.
Pēc universitātes Marta un Lidija palika pilsētā. Abas meitenes drīz vien apprecējās. Abām parādījās savas ģimenes, darbs, rūpes. Vizītes ciemā kļuva arvien retākas – reizi gadā, uz pāris dienām.
— Vecmāmiņ, kā tev klājas? — jautāja Marta, atbraukusi uz nedēļas nogali.
— Tāpat kā vienmēr. — atbildēja Anna, cenšoties pasmaidīt.
— Mēs brauktu biežāk, bet darbs, bērni… — Lidija noplātīja rokas. — Tu taču saproti?
— Saprotu, mani mīļie. Dzīvojiet, priecājieties. Es te, ja kas, — teica vecmāmiņa.
Kādu dienu Marta piezvanīja un teica:
— Vecmāmiņ, mēs uz Jauno gadu nebrauksim. Vīram ir korporatīvā ballīte, pēc tam dosimies atvaļinājumā. Bet vasarā noteikti būsim!
— Labi, Martiņ, atpūtieties, — klusi atbildēja Anna.
Vasara pagāja, bet mazmeitas neatbrauca. Telefons zvanīja arvien retāk. Anna sēdēja pie loga, skatoties uz tukšo ceļu. Kaimiņiene reiz atnāca ciemos:
— Anna, kāpēc tavas meitenes vispār nebrauc? Tu taču viņām visu atdevi.
— Viņas aizņemtas. Viņām pilsētas dzīve, nav laika.
— Ak, Anna, tev zelta sirds, bet viņas… — tante pakratīja galvu, bet nepabeidza teikumu.
Annai jau bija pāri astoņdesmit, bet tomēr ravēja dārzu un kurināja krāsni. Mazmeitas nebrauca gadiem. Dažreiz piezvanīja, bet sarunas bija īsas.
— Vecmāmiņ, kā tev klājas? — jautāja Lidija.
— Vēl jau te esmu. Kad jūs brauksiet?
— Ai, vecmāmiņ, mums te pilns ar darbiem. Bet drīz, apsolu!
— Labi, mani mīļie, vismaz piezvaniet, — čukstēja Anna, bet klausulē jau bija signāls.
Kaimiņi ievēroja, kā vecmāmiņa nīkuļo. Tante centās ar viņu parunāt:
— Anna, pasauc viņas, pasaki, ka tev … Tā taču nav kārtība – vienai palikt nogalē.
— Negribu viņas traucēt. Viņām sava dzīve, — atbildēja Anna.
Kādā ziemas rītā kaimiņu tante ienāca pie kaimiņienes un … Uz galda gulēja kaudze vecu vēstuļu no mazmeitām un viņu bērnības zīmējumi. Tante piezvanīja Martai un Lidijai.
Lasi vēl: Ātrās automazgātavas ir kā ātrās ēdināšanas iestādes: ātras, ērtas, bet ne vienmēr “veselīgas”
— Kā tā, tante? Kāpēc neviens neteica?
— Viņa visu laiku jūs saudzēja, — atbildēja tante. — Atbrauksiet uz pavadīšanu?
— Mēs… mēs mēģināsim..
Bet neatbrauca. Martai bija svarīgs projekts, Lidijai – bērns. Pagāja trīs gadi. Marta un Lidija nejauši satikās kafejnīcā pilsētā.
— Lidija, tu domā par vecmāmiņu? — pēkšņi jautāja Marta, skatoties kafijas krūzē.
—Bieži. Mēs taču pat atvadīties nebraucām.
— Varbūt aizbraucam? Sakopjam visu? — piedāvāja Marta.
— Braucam, — pamāja ar galvu Lidija.
Viņas atbrauca uz ciemu. Viss bija aizaudzis ar zāli. Māsas klusējot ravēja nezāles.
— Mēs taču viņu pavisam aizmirsām. Viņa visu mums deva, bet mēs…
— Piedod, vecmāmiņ, — nočukstēja Marta, skatoties uz atdusas vietu. — Piedod, ka nenovērtējām.
Viņas vēl mazliet pastāvēja un aizbrauca. Vairs uz ciemu viņas neatgriezās. Dzīve atkal viņas ierāva sevī, bet sirdsapziņa, uz brīdi uzmostoties, apklusa zem jaunu rūpju smaguma.
