Liene pasmaidīja. Trīsdesmit divi gadi kopā, bet viņam joprojām pietrūkst. Labs vīrietis viņai tika
Viņa skatījās pa vilciena logu un domāja par mammu. Trīs dienas viņa bija pavadījusi pie viņas — baroja ar buljoniem, deva tēju. Labāk palika tikai vakar.
— Tev vajadzētu vēl vienu dieniņu palikt, — no rīta teica mamma.
— Vīrs ir viens pats mājās, mamm. Droši vien jau izsalcis.
Tagad vagonā viņa nožēloja, ka nepaklausīja. Bet Viktors zvanīja katru vakaru, jautāja par mammu, teica par tukšu ledusskapi. Balss viņam bija kaut kāda dīvaina. Nogurusi, laikam.
— Man tevis pietrūkst, — viņš teica vakar pirms miega.
Liene tad pasmaidīja. Trīsdesmit divi gadi kopā, bet viņam joprojām pietrūkst. Labs vīrietis viņai tika.
Vilciens šūpojās. Sieviete pretī lasīja romānu. Uz vāka skaista meitene apķērusi vīrieti uzvalkā. Liene uzmeta skatienu savam atspulgam logā. Grumbiņas, ataugušas sirmas matu saknes. Kad gan viņa bija paspējusi tā?
— Pie vīra braucat? — pajautāja ceļabiedre.
— Jā. Braucu mājās.
— Bet es pie mīļākā, — iesmējās tā. — Vīrs domā, ka esmu pie māsas.
Liene nosarka un novērsās. Kā tā var runāt? Par tādām lietām? Tālrunis sāka drebēt. “Ka tev klājas? Kad atbrauksi?” — bija uzrakstījis Viktors. Liene paskatījās pulkstenī. Līdz mājām vēl četras stundas. Gribējās atbildēt godīgi, bet pēc tam pārdomāja. Lai ir pārsteigums. Atnāks, pagatavos vakariņas. Viņš būs priecīgs. “Rīt no rīta būšu. Man arī pietrūksti,” — viņa nosūtīja. Viktors uzreiz uzlika sirsniņu.
Aiz loga garām slīdēja lauki, ciemi, vasarnīcas. Liene izvilka no somas termosu ar tēju. Mamma bija ielējusi, pielikusi paņemt arī maizītes. Visu laiku baroja, kā mazu bērnu.
— Mamm, man jau piecdesmit septiņi gadi.
— Un tad nu kas? Tu vienalga esi mana meitiņa.
Viņa ēda maizīti ar desu un domāja par mammu. Viņa dzīvo viena tajā pašā dzīvoklī, kur uzaugusi. Tēvs aizgāja pirms pieciem gadiem. Mamma nevēlas pārcelties pie viņiem uz pilsētu.
— Jums ir sava dzīve, — vienmēr saka. — Man nevajag traucēt.
Netraucētu gan. Viņai patika rūpēties par cilvēkiem. Tā bijis visu mūžu. Sākumā par vecākiem, tad par Viktoru, bērniem. Viņa strādāja skolā par skolotāju, bet, kad piedzima Roberts, aizgāja bērna kopšanas atvaļinājumā. Tad piedzima mazā Nelda. Un tad tā kaut kā sanāca, ka viņa kļuva par mājsaimnieci.
— Kam tev to darba vajag? — toreiz teica Viktors. — Es normāli pelnu. Tu labāk māju skaties.
Viņa skatījās. Trīsdesmit gadus skatījās. Gatavoja, mazgāja, tīrīja. Audzināja bērnus, veda uz pulciņiem. Viktoram gludināja kreklus, šuva zeķes. Bērni izauga, aizbrauca. Roberts strādā citā pilsētā, viņam sava ģimene. Nelda apprecējās, piedzima mazbērns. Tagad arī viņa pati kļuvusi par vecmāmiņu.
Un kas tālāk? Vilciens sāka bremzēt. Liene savāca mantas, atvadījās no ceļabiedres. Uz perona bija trokšņaini, daudz cilvēku. Autobuss līdz mājām brauca pusstundu. Braucot, viņa iztēlojās, kā Viktors priecāsies. Viņš domā, ka viņa atbrauks rīt. Bet viņa — šodien. Varbūt pa ceļam ieies veikalā, nopirks pārtiku. Labu gaļu, jaunos kartupeļus. Pagatavos vakariņas, skaisti uzklās galdu.
Veikalā paņēma visu, ko gribēja. Kasierīte pasmaidīja:
— Kādi svētki gatavojas?
— Tāpat vien, vīrs gaida.
Maisiņi sanāca smagi. Liftā atvilka elpu. Ilgi meklēja atslēgas, visu somu pārmeklēja. Beidzot atslēdza durvis.
— Mīļais, tā esmu es! — iesaucās. — Esmu atbraukusi!
Klusums. Droši vien guļ. Vēls jau, gandrīz desmit vakarā. Liene nolika somas uz grīdas un novilka jaku. Dzīvoklī dega gaisma. Dīvaini. Viktors nekad negulēja ar gaismu. Aizgāja pie skapja, lai pakārtu jaku, un apstājās. Priekšnamā stāvēja kurpes. Sieviešu. Melnas, uz papēža. Skaistas tādas, lakotas.
— Viktor? — viņa klusi iesaucās.
Droši vien tās ir Neldas. Meita varēja atnākt, viņai ir atslēgas. Kaut gan kāpēc gan nebūtu brīdinājusi? No virtuves atskanēja klusi smiekli. Sievietes smiekli. Tā noteikti nebija Nelda. Sveša balss.
— Viktor, tu esi tik smieklīgs, — sacīja sievietes balss.
— Sieva tikai rīt atbrauks. Varam nesteigties, — atbildēja vīrs.
Kas tā ir par sievieti? Par ko viņi tur runā?
— Bet ja viņa atgriezīsies agrāk? — jautāja svešā.
— Neatgriezīsies. Viņa vienmēr saka precīzi. Ja teica “rīt no rīta”, tad būs rīt no rīta.
Viņi iesmējās, aizvēra acis. Klusām aizgāja pa koridoru uz virtuvi. Durvis bija pavērtas. Ielūkojās. Pie galda sēdēja Viktors mājas kreklā. Mati izspūruši, sejā smaids. Pretī viņam sēdēja jauna sieviete, ap trīsdesmit gadiem. Blondīne, skaista. Mugurā — halāts. Lienes halāts.
Uz galda divas kafijas krūzes, kūka, konfektes. Viktors turēja sievieti aiz rokas.
— Tu esi apbrīnojama, — viņš klusi teica.
— Bet tava sieva? Tu taču teici, ka mīli viņu, — sieviete koķeti nolieca galvu.
— Mīlu. Bet tas ir citādi. Ar tevi es jūtos jauns.
Trīsdesmit divi kopdzīves gadi. Trīsdesmit divi gadi viņa viņam ticēja, uzticējās, rūpējās. Bet viņš…
— Viktor… — viņa čukstēja.
Abi strauji pagriezās.
— Tu taču… tu taču rīt… — saminstinājās vīrs. Tā ir… tā ir kaimiņiene. No piecdesmit otrā dzīvokļa.
— Kaimiņiene? — paskatījās uz sievieti savā halātā. — Manā halātā sēž kaimiņiene?
— Klausies, es labāk iešu, — sieviete atkāpās uz durvju pusi. — Viktor, piezvani vēlāk.
— Mēs vienkārši… runājāmies, — viņa sacīja. — Viktors man palīdzēja. Man krāns saplīsa.
— Krāns? Manā halātā krānu laboji?
— Nekas tāds nebija. Mārīte lūdza palīdzēt, es iegāju pie viņas. Tad viņa piedāvāja kafiju. Parunājām…
— Parunājāt?
— Es izmazgāju savas drēbes, — klusi sacīja sieviete. — Viktors iedeva halātu, lai nenosaltu.
— Piedod, — viņa sacīja un izgāja no virtuves.
Liene apsēdās uz krēsla un aizklāja seju ar rokām. Bija tukšums. Milzīga melna bedre.
— Viņa tiešām lūdza palīdzību. Viņai krāns tecēja. Es iegāju, salaboju. Viņa pateicās, piedāvāju kafiju.
— Divos naktī piedāvāji kafiju?
— Ne divos. Viss bija deviņos vakarā.
— Bet tagad ir viens naktī. Četras stundas dzērāt kafiju?
Viktors klusēja.
— Ar tevi mēs runājam par sadzīvi. Par mazdēlu, par tavu māti. Bet ar viņu… ar viņu par dzīvi runāju.
— Par dzīvi? — viņa atkārtoja.
— Ne tā es pateicu…
—Es trīsdesmit gadus sēžu mājās. Bērnu dēļ. Pametu darbu, karjeru, visu un tu saki, ka ar mani neinteresanti!
— Mīļā es tevi mīlu. Godīgi. Tu man esi visdārgākā.
— Visdārgākā?
— Cik ilgi tas turpinās? Cik?
— Pusgadu…
— Pusgadu — viņa apsēdās uz grīdas tieši virtuves vidū.
— Kur tu ej?
— Nezinu, kurp vien gribēšu. Tikai ne šeit.
Liene piecēlās un aizgāja uz priekštelpu. Ārā bija auksts. Kur iet? Pie Neldas nevar — par vēlu jau, mazdēls gulēs. Pie mammas tālu, pēdējais vilciens aizgājis. Atcerējās Gaidu. Draudzene dzīvo blakus rajonā. Piezvanīja.
— Vai varu pie tevis atbraukt? Ļoti vajag.
— Protams. Kas noticis?
— Pēc tam pastāstīšu.
Brauca autobusā un domāja. Trīsdesmit divi gadi. Visa dzīve pagājusi. Bet kas palicis? Tukšums. Gaida sagaidīja halātā, matiem izspūrušiem.
— Sēdies, es uzlikšu tēju. Stāsti.
Liene visu izstāstīja. Gala klausījās, purināja galvu.
— Es nezinu, ko darīt.
— Ko te domāt?
— Bet mēs tik daudz gadu kopā…
Naktī gulēja uz dīvāna un domāja. Atcerējās visu. Kā iepazinās, kā apprecējās. Kā Viktors pazuda darbā, bet viņa turējās pie mājas. Kad viņš sāka attālināties? Divus gadus atpakaļ noteikti pamanīja. Bet viņš vienkārši bija iemīlējies. No rīta piezvanīja meita.
— Mamm, kas noticis? Tētis zvanīja, teica, ka tevi meklē.
— Pasaki tētim, ka es esmu pie tantes Gaidas. Un ka domāju.
— Par ko domā?
— Pēc tam paskaidrošu, meitiņ.
Viktors zvanīja visu dienu. Viņa necēla klausuli. Vakarā viņš pats atbrauca pie Gaidas.
— Liene ir mājās? — viņš jautāja durvīs.
— Ir, —viņa izgāja priekšnamā. — Ko gribēji?
— Parunāt. Normāli parunāt.
— Runā.
— Es pārtraucu. Viss. Vairs netiksimies.
— Es te te domāju, — viņa klusi sacīja. — Man ir piecdesmit septiņi gadi. Varbūt es vēl varu padzīvot arī sev?
— Kā sev?
— Tā. Kaut kur pastrādāt. Pasauli paskatīties. Padomāt, ko es pati gribu. Ne tikai to, ko tu gribi.
— Mēs taču ģimene…
— Ģimene ir tad, kad viens otru ciena. Nevis tad, kad viens dzīvo sev, bet otrs — viņam.
— Es cienīšu! Goda vārds.
— Zini ko? Pamēģināsim dzīvot atsevišķi. Katrs padomās par savu dzīvi. Tā ir pauze. Ja sapratīsi, ka tev vajadzīga tieši es, nevis mājkalpotāja sievas veidolā — nāc. Ja nē… — paraustīja plecus. — Tātad tā nav bijusi lemts.
Viktors stāvēja kluss. Tad pamāja ar galvu.
— Labi. Bet es cīnīšos par tevi.
— Redzēsim.
Viņš aizgāja. Gala apskāva Lieni. Ārā lija lietus. Sākās jauna dzīve. Piecdesmit septiņu gadu vecumā. Dīvaini, protams. Bet varbūt — nemaz ne slikti. Rīt ies meklēt darbu. Tad aizbrauks pie mammas, parunās no sirds. Sen nebija runājušas. Tālāk jau redzēs. Varbūt Viktors tiešām mainīsies. Bet varbūt viņa sapratīs, ka arī bez viņa ir labi dzīvot.
Galvenais tagad — dzīvot arī sev. Ne tikai citiem. Lietus bungoja pret stiklu. Liene pasmaidīja. Pirmo reizi diennakts laikā — pa īstam pasmaidīja.
