Tā ir… ir kaimiņiene. No piecdesmit otrā dzīvokļa.
— Kaimiņiene? — paskatījās uz sievieti savā halātā. — Manā halātā sēž kaimiņiene?
— Klausies, es labāk iešu, — sieviete atkāpās uz durvju pusi. — Viktor, piezvani vēlāk.
— Mēs vienkārši… runājāmies, — viņa sacīja. — Viktors man palīdzēja. Man krāns saplīsa…
— Krāns? Manā halātā krānu laboji?
— Nekas tāds nebija. Mārīte lūdza palīdzēt, es iegāju pie viņas. Tad viņa piedāvāja kafiju. Parunājām…
— Parunājāt?
— Es izmazgāju savas drēbes, — klusi sacīja sieviete. — Viktors iedeva halātu, lai nenosaltu.
— Piedod, — viņa sacīja un izgāja no virtuves.
Liene apsēdās uz krēsla un aizklāja seju ar rokām. Bija tukšums. Milzīga melna bedre.
— Viņa tiešām lūdza palīdzību. Viņai krāns tecēja. Es iegāju, salaboju. Viņa…
Viņa… pateicās, piedāvāju kafiju.
— Divos naktī piedāvāji kafiju?
— Ne divos. Viss bija deviņos vakarā.
— Bet tagad ir viens naktī. Četras stundas dzērāt kafiju?
Viktors klusēja.
— Ar tevi mēs runājam par sadzīvi. Par mazdēlu, par tavu māti. Bet ar viņu… ar viņu par dzīvi runāju.
— Par dzīvi? — viņa atkārtoja.
— Ne tā es pateicu…
—Es trīsdesmit gadus sēžu mājās. Bērnu dēļ. Pametu darbu, karjeru, visu un tu saki, ka ar mani neinteresanti!
— Mīļā es tevi mīlu. Godīgi. Tu man esi visdārgākā.
— Visdārgākā?
— Cik ilgi tas turpinās? Cik?
— Pusgadu…
— Pusgadu — viņa apsēdās uz grīdas tieši virtuves vidū.
— Kur tu ej?
— Nezinu, kurp vien gribēšu. Tikai ne šeit.
Liene piecēlās un aizgāja uz priekštelpu. Ārā bija auksts. Kur iet? Pie Neldas nevar — par vēlu jau, mazdēls gulēs. Pie mammas tālu, pēdējais vilciens aizgājis. Atcerējās Gaidu. Draudzene dzīvo blakus rajonā. Piezvanīja.
— Vai varu pie tevis atbraukt? Ļoti vajag.
— Protams. Kas noticis?
— Pēc tam pastāstīšu.
Brauca autobusā un domāja. Trīsdesmit divi gadi. Visa dzīve pagājusi. Bet kas palicis? Tukšums. Gaida sagaidīja halātā, matiem izspūrušiem.
— Sēdies, es uzlikšu tēju. Stāsti.
Liene visu izstāstīja. Gala klausījās, purināja galvu.
— Es nezinu, ko darīt.
— Ko te domāt?
— Bet mēs tik daudz gadu kopā…
Naktī gulēja uz dīvāna un domāja. Atcerējās visu. Kā iepazinās, kā apprecējās. Kā Viktors pazuda darbā, bet viņa turējās pie mājas. Kad viņš sāka attālināties? Divus gadus atpakaļ noteikti pamanīja. Bet viņš vienkārši bija iemīlējies. No rīta piezvanīja meita.
— Mamm, kas noticis? Tētis zvanīja, teica, ka tevi meklē.
— Pasaki tētim, ka es esmu pie tantes Gaidas. Un ka domāju.
— Par ko domā?
— Pēc tam paskaidrošu, meitiņ.
Viktors zvanīja visu dienu. Viņa necēla klausuli. Vakarā viņš pats atbrauca pie Gaidas.
— Liene ir mājās? — viņš jautāja durvīs.
— Ir, —viņa izgāja priekšnamā. — Ko gribēji?
— Parunāt. Normāli parunāt.
— Runā.
— Es pārtraucu. Viss. Vairs netiksimies.
— Es te te domāju, — viņa klusi sacīja. — Man ir piecdesmit septiņi gadi. Varbūt es vēl varu padzīvot arī sev?
— Kā sev?
— Tā. Kaut kur pastrādāt. Pasauli paskatīties. Padomāt, ko es pati gribu. Ne tikai to, ko tu gribi.
— Mēs taču ģimene…
— Ģimene ir tad, kad viens otru ciena. Nevis tad, kad viens dzīvo sev, bet otrs — viņam.
— Es cienīšu! Goda vārds.
— Zini ko? Pamēģināsim dzīvot atsevišķi. Katrs padomās par savu dzīvi. Tā ir pauze. Ja sapratīsi, ka tev vajadzīga tieši es, nevis mājkalpotāja sievas veidolā — nāc. Ja nē… — paraustīja plecus. — Tātad tā nav bijusi lemts.
Viktors stāvēja kluss. Tad pamāja ar galvu.
— Labi. Bet es cīnīšos par tevi.
— Redzēsim.
Viņš aizgāja. Gala apskāva Lieni. Ārā lija lietus. Sākās jauna dzīve. Piecdesmit septiņu gadu vecumā. Dīvaini, protams. Bet varbūt — nemaz ne slikti. Rīt ies meklēt darbu. Tad aizbrauks pie mammas, parunās no sirds. Sen nebija runājušas. Tālāk jau redzēs. Varbūt Viktors tiešām mainīsies. Bet varbūt viņa sapratīs, ka arī bez viņa ir labi dzīvot.
Galvenais tagad — dzīvot arī sev. Ne tikai citiem. Lietus bungoja pret stiklu. Liene pasmaidīja. Pirmo reizi diennakts laikā — pa īstam pasmaidīja.
