Jūlija skatījās pa logu, atkal un atkal atceroties to dienu, kad Jānis, viņas mīļotais, izskrēja izmest atkritumus. Viņa skatījās uz viņu, līdz tas pazuda aiz stūra, un pēc tam gaidīja, kad viņš atkal parādīsies
Gaidīja… pēc pusstundas sāka zvanīt, bet viņa telefons izrādījās ārpus zonas. Sieviete izgāja uz ielas, sāka viņu meklēt, ielūkojās vietās, kur vīrietis varētu būt, bet viņa tur nebija. Viņa jautāja kaimiņiem, bet tie paraustīja plecus un teica, ka nav redzējuši. Viņš neatgriezās mājās. Visu nakti Jūlija negulēja. Atkal un atkal sastādot viņa telefona numuru, viņa dzirdēja vienu un to pašu monotono balsi, kas paziņoja, ka abonents neatbild.
Nākamajā dienā Jūlija metās uz tiesībsargu iestādi, bet viņas iesniegumu neviens nepieņēma. Jāņa draugi neko par viņa atrašanās vietu nezināja. Jūlija sazvanīja visus. Viņa uzzināja, ka vīrietis ticis atlaists no darba pārkāpumu dēļ, bet viņš pat ne ar vārdu nebija to pieminējis.
Varbūt bija radušās kādas problēmas, un viņš izlēma, ka nevajag viņu iesaistīt? Kad paziņojumu par personas pazušanu tomēr pieņēma, Jūlija jau bija kļuvusi līdzīga ēnai. Pazudis miegs un apetīte darīja savu, sieviete reizēm spēja pārvietoties tikai, pieturoties pie sienas. Viņa bija spiesta paņemt atvaļinājumu darbā bez atlīdzības.
– Aizbēga viņš, visticamāk. Es tev taču teicu, ka viņš pavisam nav uzticams, bet tu vienmēr viņu aizstāvēji. Nāc, tev jākrāj spēki. Es nu gan nežēlošu, tu mani pazīsti, – runāja draudzene, cenšoties piespiest Jūliju apēst vismaz kaut ko.
– Bet ja ar viņu kaut kas noticis? Cilvēki tā vienkārši nepazūd. Tu saproti? Viņš varēja nestāstīt man par savām problēmām, lai lieki nesatrauktu. Mums taču viss bija labi, bet man šķita dīvaini, kad viņš mani noskūpstīja pirms aiziešanas, it kā darītu to pēdējo reizi. Viņš mani mīlēja. Tieši saku tev.
Marija tikai purināja galvu. Viņa Jūliju lūdza padomāt par māti.
– Viņa tagad nezina, kas ar tevi notiek, bet, ja uzzinās, iedomājies, kas būs? Beidz nu jau čīkstēt un saņemies. Tu jebkurā gadījumā jau esi izdarījusi visu iespējamo. Tavu līgavaini jau meklē drošībnieki. Ja būs kādas ziņas, tu pirmā uzzināsi.
Jūlija māja ar galvu. Viņa klīda pa rajonu, līmēja paziņojumus. Viņa centās darīt visu, kas bija viņas spēkos, bet nekādu informāciju nesaņēma. Jūliju pāris reižu izsauca uz atpazīšanu, bet viņa katru reizi ar atvieglojumu nopūtās – ne viņš. Kur cilvēks varēja pazust? Vienkārši iztvaikoja? Viņu pavisam neviens nebija redzējis! Kā tā varēja vispār notikt?
Veca kaimiņiene no pirmā stāva teica, ka redzējusi, kā Jānis sēdies lielā melnā mašīnā, bet viņa nesaprata vai viņš pats brīvprātīgi iekāpa. Numuru, protams, nebija redzējusi, automašīnas marku arī neatpazina. Viņai bija ļoti slikta redze, tāpēc ticēt viņas vārdiem bija grūti, bet tā palika vienīgā pavediena.
Jūlijai gribējās ticēt, ka viss ir kārtībā. Pat ja viņš pats izlēma aiziet no viņas, pat ja nevēlējās, lai viņa viņu atrastu. Galvenais, lai viss būtu kārtībā.
Pagāja pusgads, bet nekas nemainījās: nekādu ziņu. Pilnīgi. Viss izskatījās tā, it kā viņu attiecības Jūlija būtu pati izdomājusi. Marija teica, ka, visticamāk, līgavainis vienkārši nobijās, tāpēc arī aizbēga.
– Negribēja uzņemties atbildību un precēties, bet varbūt vispār atrada sev citu. U-ū!!! – sašutusi sacīja sieviete. – Tikai pagadītos viņš man pa rokai!
– Labi, ja tā, ja atradis citu vai atbildības nobijies. Es pieņemšu viņa lēmumu. Bet ja ar viņu kas noticis, bet es nevaru palīdzēt. Varbūt slikti meklēju? Kaut ko darīju nepareizi? Kā vēl to visu izskaidrot?
Dzirdot klauvējienu pie durvīm, Jūlija steidzās atvērt. Marija šodien nebija solījusi atbraukt, mamma arī negrasījās ciemos… vai tiešām? Sieviete atvēra, pat neieskatoties durvju actiņā, un tūlīt pat nožēloja to, jo dzīvoklī ielauzās divi lieli, sveši vīrieši.
– Nu nekas sev mītne, – sacīja viens no vīriešiem.
– Bagāta meiča, mums vajadzētu vairāk no viņas pieprasīt, – iesmējās otrs.
– Kas jūs esat? Ko jūs no manis gribat? Es jums neko neesmu parādā, – kratīja galvu Jūlija, satraukti domādama, kā atšūt nevēlamos viesus.
– Tu – nē, bet tavs līgavainis mums ir parādā uz lielu summu. Šo adresi viņš deva, tāpēc arī atnācām. No viņa nav ne ziņas, ne miņas jau ilgu laiku, bet par parādiem jāmaksā. Viņš teica, ka, ja pats nespēs, tad bagātā līgava noteikti palīdzēs samaksāt.
– Mans līgavainis? – pārjautāja Jūlija. – Jānis? Jūs par viņu runājat?
– Nu, meiča, dod vaļā! – iesmējās svešinieks. – Tev ir vairāki līgavaiņi vai kā?
– Kur viņš ir? Kad jūs Jāni pēdējo reizi redzējāt? Kad viņš jums to teica?
Jūlija centās pieķerties iespējai uzzināt kaut ko par viņu. Ja viņš bija aizņēmies naudu pēc pazušanas, tad varēja atrast pavedienu, kas vestu pie viņa.
– Gribi saņemt atbildes uz saviem jautājumiem? Atdosi naudu, tad arī parunāsim. Līdz rītdienas vakaram sagatavo 5 tūkstošus. Un neiedomājies šeit jokoties. Vērsīsies pie tiesībsarga – vairs nekad neredzēsi mūs. Saprati? Bet ja neatradīsi…
Jūlijas galvā atbalsojās vārdi, bet sieviete centās nepadoties. Viņa saprata, ka ar šiem sarunas nav iespējamas. Ja viņa atradīs naudu un atdos viņiem, tad maz ticams, ka tie palīdzēs atrast Jāni un nepārnāks atkal. Vajadzēja rīkoties izlēmīgāk. Viņi teica, ka paši nevarējuši atrast, tāpēc nākuši pie viņas pēc parādiem. Tātad viņam paši nebija spējuši neko nodarīt? Paši sev pretrunā…
Viņi aizgāja, atstājot pēdējo brīdinājumu. Mazliet atjēgusies, Jūlija metās uz tuvāko tiesībsargu iestādi. Viņa nezināja, vai palīdzēs vismaz tagad, bet kur gan vēl meklēt palīdzību? Pie kā vērsties?
Lasi vēl: Piecas dienas ar 28 EUR : pensionāres stāsts par ikdienas maltītēm
– Jaunkundze, gaidiet kopējā rindā, – sacīja darbinieks, kas pazina Jūliju pēc viņas biežajiem iesniegumiem par līgavaiņa meklēšanu. Viņam šķita, ka viņa atkal ar to pašu lūgumu. Jau visi šajā vietā smagi nopūtās, redzot sievieti. Gandrīz visi.
– Jūlija? – uzrunāja sievieti pazīstams vīrietis Māris. Viņš, droši vien, bija vienīgais, kas ar sapratni izturējās pret viņas biežajām vizītēm un vienmēr centās būt pieklājīgs.
– Es…
– Nāciet pie manis kabinetā, bet… esmu spiests teikt, ka ar labām ziņām nevarēšu jūs iepriecināt. Pagaidām ziņu nav. Ja jums ir parādījušies kādi pavedieni…
Jūlija māja ar galvu. Vīrietis ieinteresēti samiedza acis. Viņš iegāja kabinetā un ielēja tēju, pasniedzot krūzi sievietei.
– Stāstiet visu, ko izdevās uzzināt, un es padomāšu, kā jums palīdzēt.
Jūlija izstāstīja visu, kas šodien noticis. Blakus Mārim viņa jutās aizsargāta, nebaidījās vērsties pie viņa, zinot, ka viņš palīdzēs. Varbūt, ja nebūtu ar viņu iepazinusies, viņa šobrīd meklētu naudu un iekristu krāpnieku lamatās, bet viņam viņa ticēja. Viņš nedzina prom, kad citi teica, ka nevajagot viņu laiku tērēt un nākt ar jautājumiem, ka, tiklīdz būs kas zināms, viņi paši piezvanīs. Māris vienmēr bija gatavs pieņemt savā kabinetā. Kaut arī priecīgām ziņām nebija.
Viņš centās nomierināt Jūliju, sacīja, ka viss noteikti būs labi, bet… ziņu nekad nebija, un tagad vēl pie viņas atnākuši parādu piedzinēji.
– Tas ir labi, ka vērsāties šeit, nevis pakļāvāties viņiem. Mēs sarīkosim slēpni jūsu kāpņu telpā. Neuztraucieties ne par ko.
Jūlija māja ar galvu. Viņa gribēja ticēt, ka pratināšanā no vīriešiem izdosies izvilkt informāciju, kad un kādos apstākļos Jānis paspējis iegrimt parādos. Lai arī ļoti vājš pavediens, bet vismaz kaut ko varēja par viņu uzzināt.
Nākamajā dienā, kā bija sarunāts, Jūlijas kāpņu telpā tika sarīkots slēpnis, un Māris nolēma palikt kopā ar viņu drošībai. Viņš gaidīja istabā, kad pie durvīm piezvanīja, un Jūlija atvēra. Vajadzēja pieķert viņus pie rokas par prasībām. Lai gan bija grūti savaldīties, Māris palika savā vietā un klausījās balsīs.
Lasi vēl: Kā pievienot otru kontu WhatsApp, neklonējot lietotni – kā un vai tas ir iespējams
– Naudiņu sagatavoji? – jautāja viens no nevēlamajiem viesiem, skatoties apkārt.
– Man nav tādas naudas, – papurināja galvu Jūlija.
– Tavs līgavainis teica, ka tev nauda birst kā no pārpilnības raga, tāpēc ātri ver vaļā savus čemodānus un dod šurp.
– Es jums neko neesmu parādā… – turpināja stingri turēties Jūlija.
– Ko tu teici? Vai tu vispār saproti, ar ko esi saistījusies?
Tālāk viss bija kā miglā: inspektori darbojās pēc plāna un sagrāba izspiedējus. Vīrieši vairs neuzvedās tik drosmīgi kā ar Jūliju, tie teica, ka visu šo Jānis viņiem norādījis, ka nauda patiesībā bija domāta viņam. Viņi solīja atdot pusi, kad viņa līgava samaksās, un šodien viņš gaidīja viņus ar “labām ziņām”.
Māris palūdza Jūliju palikt dzīvoklī, kamēr pats devās pārbaudīt nosaukto vietu. Paredzami, Jānis patiešām atradās vecā pamestā mājā. Viņš gaidīja naudu, bet tā vietā uz viņa plaukstām aizslēdzās metāla dzelži. Kā noskaidrojās, Jānis bija noguris no savas līgavas, izlēma dabūt līdzekļus un doties uz citu pilsētu. Šādas lietas viņš bija darījis arī agrāk, tāpēc tagad viņam draudēja liels sods par visu ko viņš bija darījis ar citiem vārdiem.
Jūlija bija pārsteigta, uzzinot patiesību. Bija grūti to pieņemt, bet… pusgada laikā viņa bija daudz kam sagatavojusies. Sieviete priecājās, ka šis murgs beidzies. Vajadzēja vienkārši samierināties, ka dzīvē ne vienmēr sastop patiesus cilvēkus, un reizēm krāpnieki spēj prasmīgi vadīt aiz deguna. Viņa patiesi mīlēja Jāni, bet viņš visu šo laiku tēloja, mānīja viņu un centās viņu apkrāpt.
Tagad šis dzīves posms bija beidzies. Vairs nebūs bezmiega nakšu. Jūlija varēja atviegloti nopūsties. Viņa pat nesajutās slikti par to, ka bija piekrāpta. Droši vien, bija gatava arī šādam pavērsienam? Pamazām viss norima. Visi vainīgie saņēma pelnīto sodu. Jūlija, beidzot, varēja atgriezties pie normālas dzīves.
Pastaigājoties pa parku, viņa satikās ar Māri. Vīrietis bija dežūrā, piedāvāja pastaigāties kopā, un Jūlija piekrita. Viņa ne ar ko nerēķinājās, bet pēc septiņiem mēnešiem Māris viņu bildināja, un sieviete atbildēja “jā”. Viņa pat neiedomājās, ka bijušā līgavaiņa rīcība palīdzēs viņai atrast patiesu un īstu mīlestību, dēļ kuras gribas dzīvot un kļūt labākai.
Šis stāsts, lai ar ir “piepušķots”, tas ir patiess. Dzīvē notiek visādi. Lasot šādus stāstus mēs daudz vairāk varam piedomāt par to, ko sastopam savā dzīvē.
