Mūsu kopdzīve ar Lindu sākās pēc četru mēnešu ilga, romantiska un šķietami nevainojama randiņu perioda. Toreiz man šķita, ka esmu izvilcis laimīgo lozi
Viņa bija kopta, eleganta un inteliģenta sieviete, kura prata sevi pasniegt. Es tajā laikā strādāju par projektu vadītāju būvniecības nozarē, labi nopelnīju, īrēju saulainu un plašu dzīvokli jaunajā projektā Rīgas klusajā centrā un neredzēju ne mazāko problēmu tajā, ka lielāko daļu finansiālo izdevumu uzņemšos uz saviem pleciem. Linda strādāja par administratori kādā prestižā privātpraksē Pārdaugavā. Viņas alga bija pilnīgi pieklājīga Latvijas mērogiem, un es, būdams nelabojams optimists, naivi pieņēmu, ka mūsu abu ienākumi kļūs par stabilu kopīgu pamatu mūsu nākotnes mērķiem – ceļojumiem, varbūt pat savai mājai Pierīgā.
Tomēr burtiski pāris nedēļas pēc tam, kad viņa pārvācās pie manis, rozā brilles sāka plaisāt. Sākumā tie bija sīkumi, bet drīz vien tie pārauga sistēmā, kuru vairs nevarēja ignorēt. Katru vakaru, kad pēc garas un nogurdinošas darba dienas objektā es atgriezos mājās, cerot uz siltām vakariņām vai vismaz pilnu ledusskapi, mani sagaidīja dobja atbalss aiz aukstajām durvīm. Es vēru vaļā virtuves skapīšus, cerībā atrast kaut ko vairāk par pus iztukšotu auzu pārslu paku un pāris lētiem tējas maisiņiem, taču velti. Tajā pašā laikā mūsu guļamistaba bija piedzīvojusi krasas pārmaiņas.
Uz tualetes galdiņa katru dienu kā sēnes pēc lietus parādījās jaunas, greznas kārbiņas zelta un perlamutra krāsās, flakoni ar nosaukumiem, kurus es nespēju izrunāt, un tūbiņas, kuru cena, kā vēlāk uzzināju internetā, dažkārt pārsniedza manu nedēļas budžetu visai pārtikas grozam. Vienā no šādiem vakariem es pārnācu mājās ne tikai fiziski noguris, bet arī pa īstam izsalcis un iekšēji sakāpināts. Rīgā lija, sastrēgumi bija briesmīgi, un viss, ko es vēlējos, bija vienkārša maltīte.
«Linda, kāpēc mājās atkal vispār nav nekā ēdama? Es taču tev vakar īpaši lūdzu iebraukt veikalā, kamēr es esmu iesprūdis objektā un netieku ārā,» es teicu, mēģinot valdīt pār balsi, kamēr veltīgi pārskatīju tukšos plauktus.
Viņa pat nepagrieza galvu. Viņa sēdēja pie sava spoguļa, pilnībā iegrimusi rituālā, un ar pirkstu galiem aizrautīgi iestrādāja kādu biezu, elitāru serumu savos vaigu kaulos. Telpā virmoja smalka, dārga parfīma smarža, kas krasi kontrastēja ar manu tukšo kuņģi.
«Mārtiņ, es šodien iegriezos tajā jaunajā kosmētikas veikalā Vecrīgā, tur nupat bija atvesta ierobežotā sērija krēmiem ar īstām zelta daļiņām. Tu taču saproti, cik kritiski svarīgi man ir uzturēt ādas tonusu un jaunību tagad, kamēr vēl nav par vēlu. Mana alga šomēnes jau beidzās, jo es nolēmu uzreiz paņemt pilnu kopšanas kursu, lai būtu maksimāls efekts,» viņa atbildēja tik mierīgā un pašsaprotamā tonī, it kā runātu par elektrības rēķina apmaksu.
Pagaidi… tu gribi teikt, ka iztērēji pēdējo eiro par kosmētiku, skaidri zinot, ka rīt mums burtiski nebūs pat maizes, ko uzlikt uz galda? Mēs taču skaidri vienojāmies, ka ikdienas tēriņus – pārtiku, sadzīves ķīmiju – mēs sedzam kopā, vismaz proporcionāli tavām iespējām,» es jutu, kā aizkaitinājums pārvēršas dusmās.
Linda beidzot nolika flakonu, lēni pagriezās un paskatījās uz mani. Viņas acīs nebija ne ēnas no vainas apziņas vai nožēlas. Tur bija tikai un vienīgi patiesa, neviltota neizpratne, it kā es runātu ķīniešu valodā.
«Tu taču esi vīrietis, Mārtiņ. Man likās, ka tas ir pašsaprotami – nodrošināt pilnu ledusskapi un apmaksāt komunālos rēķinus ir tavs tiešais pienākums un gods. Mana nauda man ir nepieciešama manam tēlam. Galu galā, es to daru tevis dēļ, lai tu varētu lepoties ar to, cik kopta un skaista sieviete iet tev blakus, kad mēs izejam sabiedrībā. Ja es sākšu lietot kaut kādu lēto masu produkciju no parastiem lielveikaliem, es ātri vien pārvērtīšos par pelēko peli. Tu taču negribi pie sāniem redzēt nolaistu un nogurušu sievieti?»
Es mēģināju viņai mierīgi izskaidrot, ka nobriedušas attiecības un kopdzīve nozīmē savstarpēju atbalstu un komandas darbu, nevis spēli vienos vārtos, kur viens strādā, bet otrs tikai patērē. Taču jebkurš mans arguments kā pret sienu atsitās pret viņas dzelžaino pārliecību par savu «sievišķo sūtību». Viņas iedomātajā pasaulē maize mājās radās pati no sevis, bet rēķini dzēsās ar kādu mistisku, maģisku spēku, kura avots bija tikai un vienīgi mans bankas konts.
Kulminācija un pēdējais piliens mēra kausā pienāca mēneša beigās
Es biju rūpīgi saplānojis budžetu – daļa bija paredzēta ikgadējai auto apkopei un apdrošināšanai, bet otra daļa tika glabāta skaidrā naudā atvilktnē, lai norēķinātos ar dzīvokļa saimnieku. Taču, kad pienāca maksāšanas diena, naudas tur nebija. Izrādījās, ka Linda ne tikai bija iztērējusi savu algu, bet arī slepeni paņēmusi manu rezerves bankas karti, kuru es mēdzu atstāt mājās, un apmaksājusi vizīti pie kosmetologa kādai dārgai, eksotiskai procedūrai, par kuru viņa bija lasījusi žurnālos.
«Kāpēc tu paņēmi karti bez jebkāda jautājuma? Linda, mums pēc divām dienām saimniekam jāmaksā īre. No kurienes lai es tagad ņemšu tos līdzekļus?» es vairs necentos savaldīt emociju izvirdumu.
«Tur bija akcija! Tikai vienu dienu tāda cena, tas bija pārāk izdevīgi, lai laistu garām. Es taču tavā labā cenšos, lai mana seja mirdzētu. Tu uzvedies kā kaut kāds sīkumains tirgotājs Centrāltirgū, skaitot katru centu, kas tiek ieguldīts manā skaistumā. Īsts vīrietis, kurš mīl savu sievieti, nekad viņai nepārmestu šādus tēriņus,» viņa vēsi paziņoja, tikmēr rūpīgi krāsojot lūpas ar lūpukrāsu, kuras cena būtu pietiekama, lai paēdinātu pusi maza Latvijas ciemata.
Tajā sekundē manī kaut kas galīgi salūza
Es pēkšņi ieraudzīju situāciju no malas: es nedzīvoju ar mīlošu partneri, bet gan ar vizuāli pievilcīgu, taču ārkārtīgi dārgu pastērētāju. Linda manī neredzēja personību, viņa neredzēja manu nogurumu vai manus centienus – es biju tikai staigājošs bankomāts, kura vienīgā funkcija bija apmaksāt viņas nebeidzamo «uzlabošanas» maratonu. Es vairs neteicu ne vārda. Es vienkārši klusējot izvilku viņas dārgos koferus, sametu tajos viņas kleitas un neskaitāmos krēmu iepakojumus un izliku tos gaitenī.
Tas, kas sekoja, bija neaprakstāmi…
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
