Viņa mani sauca par vīrieti, kas nespēj nopelnīt, par cilvēku bez vēriena, apgalvoja, ka esmu sabojājis viņas dzīvi un ka viņa jau rīt atradīs kādu, kurš pratīs novērtēt viņas vērtību.
Kad smagās ārdurvis aiz viņas aizvērās, es pirmo reizi pēdējo mēnešu laikā ieelpoju pilnu krūti un sajutu neticamu, gandrīz fizisku atvieglojumu. Izrādījās, ka pavisam parasta omlete, apēsta vienatnē, klusumā un mierā, sniedz neskaitāmas reizes vairāk prieka un gandarījuma nekā «elitāra» skaistuma vērošana, par kuru katru dienu tiek piestādīti nepanesami rēķini.
Tagad es zinu droši: ja sieviete trīsdesmit četru gadu vecumā joprojām uzskata, ka viņas nopelnītais ir domāts tikai «sejas mirdzumam» un maizi nopirkt nevar, bet iztika krīt no debesīm, tad tādās attiecībās nav ko meklēt. Es neprasīju apmaksāt dzīvokli, ne komunālos rēķinus. Dažreiz, kad mana alga ir izsīkusi nopirkt kaut ko vakariņām vai vismaz pagatavot tās. Zinu, zinu tūlīt man nāksies dzirdēt, ka viņa taču arī strādāja un kāpēc viņai pēc darba vel jāgatavo, bet es uz visa gatava. Bet es palīdzēju uzkopt māju, izmaksāju visas izklaides , lai viņa pēc darba var atpūsties, bet pretī “dārgs mirdzums”….
***
Mārtiņa un Lindas stāsts ir spilgts piemērs tam, ko psiholoģijā dēvē par finansiālo infantilismu. Bieži vien šāds dzīves modelis tiek kļūdaini jaukts ar «īstu sievišķību» vai «tradicionālām vērtībām», taču patiesībā tam nav nekā kopīga ar veselīgām attiecībām.
Linda, neskatoties uz savu vecumu, nav spējusi izaugt no bērna lomas, kurš sagaida, ka visas vajadzības tiks apmierinātas bez viņas līdzdalības. Viņas uzvedība liecina par dziļu egocentrismu – viņa nespēj saskatīt partnera vajadzības vai kopīgo mērķu nozīmi. Viņa izmanto savu ārieni kā sava veida «valūtu», uzskatot, ka viņas klātbūtne pati par sevi ir pietiekama pateicība par jebkādiem materiālajiem darbiem vai palīdzību otrai pusītei, lai kaut nedaudz atvieglotu vezumu ko Mārtiņš nes.
Šāda pozīcija bieži sakņojas nepareizā audzināšanā vai sociālo tīklu radītajā ilūzijā, kur sieviete tiek pozicionēta kā «mājas rota», bet vīrietis kā bezpersonisks «apgādnieks» bez tiesībām uz nogurumu vai personīgām vēlmēm. Lindas nespēja ievērot personīgās un finansiālās robežas – līdz pat naudas paņemšanai no partnera kartes – norāda uz fundamentālu cieņas trūkumu pret Mārtiņa darbu un laiku.
Mārtiņa lēmums bija radikāls, taču šajā situācijā vienīgais pareizais. Turpinot šīs attiecības, viņš agri vai vēlu nonāktu pie pilnīga emocionāla un finansiāla sabrukuma. Veselīgas un ilgtermiņa attiecības balstās uz savstarpējām sarunām, vienošanos un dalītu atbildību. Bez šī pamata jebkurš ārējais mirdzums ir tikai skaists iepakojums tukšam saturam, kas galu galā sagrauj visu, kam tas pieskaras.
