13. decembris Latvijā pazīstams kā Lūcijas diena – senāk uzskatīja to par vienu no gada tumšākajām dienām, kad gaismas ir vismazāk un daba burtiski “apstājas”.
Ticēja, ka šī ir diena, kad daba apstājas, gatavojoties gaismas atgriešanās laikam. Tāpēc ar šo dienu saistīti daudzi dabas novērojumi, ticējumi un paražas, un arī mūsu dabas zīmju pētnieks Vilis Bukšs par šo dienu zina daudz ko pastāstīt.
Šajā dienā agrāk cilvēki prata saredzēt turpmākās ziemas raksturu – ja šajā dienā bija skaidrs un mierīgs laiks, tad Ziemassvētki solījās būt gaiši un bez lielām vētrām, bet, ja sniga vai plosījās putenis, tad gaidāma gara un ļoti sniegota ziema.
Ja 13. decembrī iestājās atkusnis, ļaudis varēja cerēt uz agrāku pavasari. Dažviet vēroja arī to, vai debesis ir apmākušās vai skaidras, jo ticēja, ka šīs dienas laiks atkārtosies ap Jauno gadu – tātad, ja debesis skaidrs, tāda arī gadumija, ja apmākušās – tātad, tāda.
Lūcijas dienai piedēvēja arī īpašu nozīmi cilvēku ikdienā. Uzskatīja, ka šajā dienā nevajadzētu strīdēties vai būt dusmīgiem, jo ķildas tad ieilgs visā ziemas garumā. Tāpat ieteica izvairīties no smagiem darbiem, īpaši vērpšanas, aušanas un šūšanas, jo tie solīja neveiksmes.
Lasi vēl: Pasaules sīkākie dārgakmeņi: iepazīsti 5 suņu šķirnes, kas sver mazāk par kaķi
Ticēja, ka Lūcijas naktī redzētie sapņi ir zīmīgi un var atklāt nākamā gada notikumus, bet īpaši jaunām meitām šī diena saistīta ar laimi un labu nākotni, ja vien viņas prata būt sirsnīgas un labvēlīgas.
Paražās Lūcijas diena bija cieši saistīta ar gaismu. Agrāk mājās dedzināja sveces, lai pasargātu sevi no tumsas un piesaistītu gaismu, kas simbolizēja cerību un atjaunošanos.
Bet Skandināvijā šī tradīcija saglabājusies īpaši spilgti – tur Lūcijas dienu joprojām atzīmē ar gaismas gājieniem, dziesmām un baltos tērpos ģērbtām meitenēm, kur centrā ir Lūcija ar sveču vainagu galvā. Arī pie mums šī diena vairāk uztverta kā robežpunkts gada ritumā, kad vakari vairs nekļūst garāki un cilvēki ar nepacietību gaida saules gaismas atgriešanos.
Mūsu laika un dabas zīmju pazinējs Vilis Bukšs savā blogā norāda, ka sākot ar 13. decembri, diena kļūst par vienu vistas nagu garāka. Citviet, par gaiļa dzieājuma laiku. Arī vilkači uz sapulci tumšajā pusē dodas trīs reizes gadā – Vasarsvētkos, Jāņos un Lūcijās.
Bukšs uzsver, ka, ja šajā dienā rīts ir skaidrs, tad arī atlikušais decembris būs sauss. Bet, ja snieg un putina, tad vismaz līdz Ziemassvētkiem arīdzan snigs un putinās.
