Pie manas vīra mātes, tas ir, savas mātes, vīrs dara visu, ko viņa viņam saka. Bet mājās viņš lielāko daļu laika pavada uz dīvāna. Noguris, aizņemts, nav laika – šos attaisnojumus es dzirdu jau gandrīz divdesmit gadus.
Mana vīra māte ir izdzinājusi patiešām labu dēlu. Viņš ir uzmanīgs, nav sliktu ieradumu, strādā, nebaidās no nekāda darba un ar savām rokām prot darīt praktiski visu. Tikai visas savas prasmes vīrs kādu man nesaprotamu iemeslu dēļ izmanto tikai mātes teritorijā. Nē, sākumā, kad mēs tikko bijām precējušies, tā gan nebija. Taisīja remontu, laboja mēbeles.
Tomēr gandrīz par katru jautājumu mums ar viņu no nekāda iemesla izcēlās strīdi, un vēl kādi! Mēs abi pēc horoskopa esam ugunīgi zīmju pārstāvji, varētu teikt, ka mūsu strīdi līdzinās itāļu ģimenītēm. Mierīgas diskusijas par tapešu krāsu mūsu starpā pārauga nopietnos strīdos. Mums abiem tas vairs nepatika, bet mēs nevarējām iedomāties neko labāku, kā vispār pārtraukt diskusijas par jebkādiem “kutelīgiem” jautājumiem.
Remontu mēs tā arī līdz galam neuztaisījām, bet ar mēbeļu izvēli vismaz kaut kā izdevās tikt galā. Šodien mēs abi, protams, esam “auguši” – kļuvuši mierīgāki un gudrāki.
Kad esi kopā ar otru cilvēku nodzīvojis tik daudz gadu, sāc saprast, ka nav tik svarīgi aizstāvēt savu viedokli par katru cenu. Sāc piekāpties un rast kompromisus – tas, iespējams, ir viena no svarīgākajām ģimenes prasmēm. Žēl, ka mēs to sapratām tik vēlu. Bet galvenais, ka sapratām. Tikai ar vīru kaut kas notika.
Tagad uz visām manām lūgšanām vai priekšlikumiem viņš reaģē ļoti gausi. Piemēram, nesen es viņam saku:
– Bērnistabas tapetes ir kļuvušas pavisam briesmīgas. Uztaisīsim nelielu remontu, atsvaidzināsim istabu?
– Jā, jā, izdarīsim, tikai tagad man nav laika. Izdarīsim to vēlāk.
Atbildē es tikai nopūšos. Es precīzi zinu, ka vēlāk nekad nepienāks. Vīrs atklāti nekonfliktē ar mani, man nav ko viņam pārmest. Nu, kāpēc gan, viņš taču neatsakās taisīt to remontu. Viņš vienkārši pārceļ darbu sākšanas datumu uz “vēlāk”. It kā jau – nav, ko pārmest.
Taču, lai palīdzētu savai mātei, vīrs ir gatavs skriet jebkurā diennakts laikā. Gadu gaitā, kopš esam precējušies, vīra mātei ir veikts lielisks remonts visās telpās. Atjaunotas pat mēbeles, un vispār viņas dzīvoklis izskatās kā no žurnāla. Un tas viss, kā jūs paši saprotat, ar mana vīra tiešu līdzdalību. Viņš ir gatavs pavadīt pie viņas veselām dienām. Ja arī pats nepiedalās remonta taisīšanā, tad, pēc viņa teiktā, kontrolē procesu.
Vīra māte, protams, ir ļoti apmierināta. Es arī būtu apmierināta viņas vietā. Kā gan citādi, ar tādu palīgu. Un viņa viņu nepārtraukti slavē: “Ko es darītu bez Kārļa, viņš ir tik lielisks!” Par to nevar strīdēties, tikai es nekādi nevaru saprast, kāpēc Kārlis nevar būt tik lielisks arī mājās. Es neiebilstu pret to, ka viņš palīdz savai mātei. Lūdzu, mamma mums visiem ir viena.
Lasi vēl: 7 kaķu šķirnes, kas līdzinās suņiem: atsaucas uz vārdu un pat viegli apgūst komandas
Es pati esmu mamma un labi saprotu, ka dēlam nav dārgākas sievietes uz šīs pasaules. Bet es lūdzu veikt remontu mūsu dzīvoklī nevis savā labā. Jo arī vīrs dzīvo šajās sienās, uz kurām ir vecas, nolietotas tapetes. Vai tiešām viņam pašam nav riebīgi skatīties, kā tās atdalās no sienām?
Piekrītu, ka vīra mamma ir pelnījusi gan komfortablu dzīvi vecumdienās, gan dēla palīdzību. Bet ko man darīt? Gaidīt vēl divdesmit gadus, kamēr mūsu dēls izaugs? Es mēģināju pieiet šai problēmai no otras puses. Labi, vīrs nevēlas tieši piedalīties remontā. Nav laika, nav spēka un tā tālāk.
“Tad nolīgsim būvnieku brigādi, viņi visu izdarīs ātri un kvalitatīvi,” ierosināju es. Vīrs sarauca uzacis: “Es pazīstu šos remontētājus. Pēc viņiem viss būs jāpārtaisa.”
Izveidojas sava veida apburtais loks. Viņam nav laika remontam mūsu mājā. Bet viņš neuzticas citiem. Pie savas mātes viņš skrien pēc viena zvana. Tātad laiks tomēr ir? Es mēģināju noskaidrot, vai vīrs nav aizvainojies par kaut ko un tāpēc atsakās man palīdzēt remontā. Bet nē, pēc viņa teiktā, viss ir kārtībā, viņam nav nekādu pretenziju.
Vīram drīz sāksies atvaļinājums. Vīra mamma jau ir piezvanījusi un vienojusies ar Kārli, ka viņš nomainīs vadus viņai virtuvē. Kaut kas tur neesot kārtībā ar slēdžiem un tos jau sen vajadzēja mainīt. Ziniet, arī mūsu slēdži virtuvē jau sen nav “kārtībā”. Bet te viņam atkal nav ne laika, ne spēka. Protams, no kurienes to ņemt, ja vīrs visu laiku pavada pie savas mātes. Nezinu, kā pārliecināt viņu veltīt kaut mazliet uzmanības arī mūsu mājai.
Aizvien biežāk domāju, ka vajadzētu neņemt vērā viņa viedokli un pašai nolīgt brigādi, lai beidzot mūsu mājā beidzot notiktu remonts. Lai jau viņš apvainojas un dusmojas, bet, ja kā man citādi rīkoties?
Ko darītu jūs?
