Es pati esmu mamma un labi saprotu, ka dēlam nav dārgākas sievietes uz šīs pasaules. Bet es lūdzu veikt remontu mūsu dzīvoklī nevis savā labā. Jo arī vīrs dzīvo šajās sienās, uz kurām ir vecas, nolietotas tapetes. Vai tiešām viņam pašam nav riebīgi skatīties, kā tās atdalās no sienām?
Piekrītu, ka vīra mamma ir pelnījusi gan komfortablu dzīvi vecumdienās, gan dēla palīdzību. Bet ko man darīt? Gaidīt vēl divdesmit gadus, kamēr mūsu dēls izaugs? Es mēģināju pieiet šai problēmai no otras puses. Labi, vīrs nevēlas tieši piedalīties remontā. Nav laika, nav spēka un tā tālāk.
“Tad nolīgsim būvnieku brigādi, viņi visu izdarīs ātri un kvalitatīvi,” ierosināju es. Vīrs sarauca uzacis: “Es pazīstu šos remontētājus. Pēc viņiem viss būs jāpārtaisa.”
Izveidojas sava veida apburtais loks. Viņam nav laika remontam mūsu mājā. Bet viņš neuzticas citiem. Pie savas mātes viņš skrien pēc viena zvana. Tātad laiks tomēr ir? Es mēģināju noskaidrot, vai vīrs nav aizvainojies par kaut ko un tāpēc atsakās man palīdzēt remontā. Bet nē, pēc viņa teiktā, viss ir kārtībā, viņam nav nekādu pretenziju.
Vīram drīz sāksies atvaļinājums. Vīra mamma jau ir piezvanījusi un vienojusies ar Kārli, ka viņš nomainīs vadus viņai virtuvē. Kaut kas tur neesot kārtībā ar slēdžiem un tos jau sen vajadzēja mainīt. Ziniet, arī mūsu slēdži virtuvē jau sen nav “kārtībā”. Bet te viņam atkal nav ne laika, ne spēka. Protams, no kurienes to ņemt, ja vīrs visu laiku pavada pie savas mātes. Nezinu, kā pārliecināt viņu veltīt kaut mazliet uzmanības arī mūsu mājai.
Aizvien biežāk domāju, ka vajadzētu neņemt vērā viņa viedokli un pašai nolīgt brigādi, lai beidzot mūsu mājā beidzot notiktu remonts. Lai jau viņš apvainojas un dusmojas, bet, ja kā man citādi rīkoties?
Ko darītu jūs?
