Viņas dienasgrāmata:
“Šodien vakarā mans vīrs dīvaini uzvedās. Mēs sarunājām pavakariņot mūs iecienītajā restorāniņā.
Es visu dienu staigāju uz veikaliem ar savām draudzenēm, un mazliet aizkavējos ierodoties uz restorānu, un man šķita, ka tas ir iemesls tam, kādēļ viņš bija tik sarūgtināts. Saruna “nezīmējās kopā”, un es piedāvāju pārvietoties uz vairāk klusāku vietu, lai mēs mierīgi varētu aprunāties. Viņš piekrita, taču runīgāks no tā nepalika. Es paprasīju viņam, kas tad īsti notika, taču viņš man atbildēja, ka nekas nenotika. Es pajautāju, vai esmu vainīga pie tā, ka viņš par kaut ko ir sarūgtināts. Viņš pateica, ka viņš nemaz nav sarūgtināts, un ka es neesmu ne pie kā vainīga, un par to nebūtu jāuztraucas.
Pa ceļam uz mājām es pateicu viņam, ka mīlu viņu. Viņš pasmaidīja un turpināja sekot līdzi ceļam. Es neprotu izskaidrot viņa uzvedību, nevaru saprast, kādēļ viņš nepateica, ka mani arī mīl. Kad mēs ieradāmies mājās, es sajutu, ka viņu pavisam esmu zaudējusi, ka viņš ar mani nevēlās nekā kopīga. Viņš vienkārši klusi sēdēja dīvānā un skatījās televizoru. Viņš tāpat tik ļoti attālinās, man likās. Beidzot es “pilnīgā klusumā” pasaku, ka eju gulēt.
Pēc aptuveni 15 minūtēm viņš ieradās guļamistabā. Es jutu, ka viņu kaut kas uztrauc un ka viņa domas ir kaut kur tālu prom. Viņš aizmiga, bet es apmēram pusnakti raudāju. Es nezinu, kā man būt. Es zinu, ka domās viņš ir citur. Mana dzīve “sabrūk”…”
Viņa dienasgrāmata:
“Motociklu tā arī nevar iedarbināt, un es joprojām nevaru saprast kādēļ.”
Avots:
