— Tu nevis vienkārši salīdzināji, bet salīdzināji nesalīdzināmas pasaules. Tu gribi, lai sieva tev gatavo kā restorānā vai kā tava mamma? Lieliski. Tad saki viņai, lai viņa rīt raksta atlūgumu. Bet rēķinies ar vienu: tavs ierastais dzīves līmenis tad sabruks kā kāršu namiņš. Vai tu esi gatavs viens pats uz saviem pleciem iznest visu — mūsu kopīgo Latvijas cenu kāpumu, hipotekāro kredītu, mašīnas uzturēšanu un tos atvaļinājumus, kuros braucat, lai Skaidrīte visu dienu stāvētu pie plīts un tītu tev pankūciņas?
Juris nespēja izdvest ne vārda. Arguments bija tik tiešs un ekonomiski pamatots, ka jebkādi pretargumenti būtu smieklīgi.
— Tad nu turpmāk labāk paklusē un baudi mirkli, — Skaidrīte noslēdza diskusiju, mierīgi uzliekot sev vēl nedaudz salātu. — Vai arī sāc pelnīt tik daudz, lai vari nolīgt personīgo pavāru. Bet kamēr tu pats neesi kļuvis par miljonāru, ēd to, ko tava sieva ar mīlestību ir pagatavojusi pēc desmit stundu smagas darba dienas, un neaizmirsti pateikt “paldies”. Un vēl labāk — nākamajā sestdienā pats nostājies pie plīts un parādi mums visiem savu talantu. Tev brīvdienas ir brīvas, tad nu pārsteidz mūs, kulinārijas kritiķi.
Pie galda atskanēja kluss un saskaņots smiekliņš. Lita man slepeni pamirkšķināja un pacēla īkšķi. Juris sēdēja sārtiem vaigiem, ieurbies savā šķīvī, un līdz pat vakara noslēgumam par ēdienu vai kulinārijas prasmēm vairs neieminējās ne pušplēsta vārda. Es biju patiesā izbrīnā. Parasti vīramātes mēdz aizstāvēt savus “dēliņus” līdz pēdējam elpas vilcienam, pat ja viņiem nav taisnība, bet Skaidrīte parādīja apbrīnojamu sieviešu solidaritāti un patiesu dzīves viedumu.
Kad mēs jau vilkām mēteļus, lai dotos prom, es viņai klusi pačukstēju: “Paldies Jums, Skaidrīt”. Viņa tikai smaidot atmeta ar roku: “Nāc nu, neņem galvā. Vīrieši reizēm mēdz domāt ar vēderu, nevis ar smadzenēm. Viņiem laiku pa laikam vienkārši ir jāatgādina, ka kotletes neaug kokos un ka laiks ir visdārgākā valūta.”
Būsim godīgi: salīdzināt sievieti, kura mēģina apvienot karjeru ar mājas soli, ar pensionētu mammu vai mājsaimnieci ir augstākā mērā vienkārši muļķīgi. Vīrietis, kurš ir uzaudzis mammas servisā, bieži vien pat neapjauš, cik daudz pūļu un enerģijas prasa šāds darbs — tās ir stundas un dienas, kas pavadītas pie plīts. Viņš redz tikai galarezultātu, bet pilnībā ignorē procesu un upurus, kas tam nepieciešami.
Šajā stāstā taisnība uzvarēja, pateicoties tam, ka vecākā paaudze nevis kurināja nesaskaņas, bet skaidri definēja prioritātes. Vīramāte neļāva dēla ego augt lielākam par saprātu, bet vienkāršā valodā izskaidroja ģimenes budžeta un laika sadalījuma loģiku. Ja vīrietis nav gatavs nodrošināt savai sievietei visu nepieciešamo, lai viņa varētu atļauties nestrādāt, tad pieprasīt no viņas “mammas līmeņa” kulinārijas šedevrus ir tikai un vienīgi brieduma trūkuma pazīme.
Kā jūs rīkojaties šādās situācijās, kad vīrs sāk salīdzināt jūs ar savu māti? Vai mēģināt par katru cenu pierādīt savu varēšanu virtuvē, vai tomēr uzreiz noliekat robežas, paskaidrojot, ka dzīves apstākļi un laika resursi ir būtiski mainījušies?
