Kādreiz mans nams Madonā, pašā pilsētas pievārtē, atgādināja dzīvīgu un trokšņainu skudru pūzni, kurā valdīja nemitīga kustība un dzīvība.
Var šķist, ka tās bija pavisam citas dzīves atmiņas, kad balsis un smiekli nesauda ne uz mirkli, bet virtuvē gaiss burtiski vibrēja no tikko ceptu karbonāžu un rauga mīklas pīrāgu aromāta. Pavasara saulē, kas spoži iespīdēja caur lielajiem logiem, varēja redzēt garaiņus ceļamies no katliem – es vienmēr kaut ko šmorēju, kādu gaidīju, par kādu rūpējos.
Svētkos mums regulāri nācās no pagraba stiept augšā veco, smago koka galdu un stutēt to tieši lielās istabas vidū, jo citādi tos padsmit ciemiņus, kas sabrauca no tuvākām un tālākām Latvijas malām, vienkārši nebija kur nosēdināt.
Tie bija laiki, kad jutos vajadzīga, un mana pašsajūta bija tieši atkarīga no tā, cik pilni bija manu mīļo cilvēku vēderi.
Visu savu apzinīgo mūžu esmu pavadījusi, mēģinot būt noderīga. Esmu strādājusi vietējā pienotavā par grāmatvedi, kur katrs cipars un katra kapeika bija savā vietā, bet pēc darba skrējusi uz dārzu, tad pie mazbērniem, tad palīdzējusi māsas dēliem kārtot dokumentus vai krājusi naudu brāļameitas kāzām.
Manas rokas vienmēr bija pilnas ar smagiem iepirkumu maisiem no Madonas tirgus, un mana galva – pilna ar citu cilvēku problēmām. Taču tagad, kad man ir septiņdesmit gadi un pavasara saule sāk sildīt pilsētas ielas, ap mani pēkšņi ir iestājies tāds klusums, kas liek ausīs dūkt.
Tas nav tas patīkamais un miera pilnais klusums, pēc kura parasti tik ļoti ilgojas darbos pārguruši cilvēki; tas ir pavisam cita veida klusums – tāds, kas liek justies neomulīgi un rada dīvainu, nepatīkamu tukšuma sajūtu kaut kur dziļi iekšienē, nemitīgi atgādinot par vientulību pat pie katras mazākās kustības vai nejaušas domas.
Telefons kā mēms liecinieks uz virtuves galda
Katrs mans rīts tagad sākas ar vienu un to pašu rituālu, kas jau kļuvis par rūgtu un nedaudz skumju ieradumu. Es uzvāru tēju, apsēžos pie virtuves galda un skatos uz savu telefonu. Tas tur vienmēr guļ, melns un spītīgi kluss.
Mans skatiens ik pēc dažām minūtēm pārslīd pāri tumšajam ekrānam, klusībā cerot ieraudzīt kaut vienu iedegtu paziņojumu, kādu ziņu “WhatsApp” lietotnē vai vismaz nejaušu, nepareizi sastādītu zvanu. Bet tehnika klusē.
Mani bērni, kuru dēļ es savulaik atteicos no iespējas aizbraukt tālākā ceļojumā un strādāju divās slodzēs, lai viņiem būtu labākie apavi un skolas somas, tagad ir kļuvuši pārāk aizņemti. Viņu pasaule ir pilna ar projektiem, sapulcēm un savām ģimenēm, kurās manai klātbūtnei vairs nav skaidri saredzamas vietas.
Dēlam Kārlim (42), kurš tagad ieņem vadošu amatu mežizstrādes uzņēmumā, darbā ir mūžīgie “termiņi”, kas deg, un objekti kaut kur starp Jēkabpili un Lubānu.
Viņš vienmēr ir steigā, vienmēr “uz strīpas”. Savukārt meitai Sanitai ir savas rūpes ar pusaudžu niķiem, skolas eksāmeniem un milzīgo kredītu par rindu māju, kas paņem katru viņas brīvo sekundi un enerģijas pili.
Mūsu sarunas, ja tās vispār notiek, ir kļuvušas par mehānisku atskaitīšanos, kas atgādina darba ziņojumu.
— Mammu, čau, mums viss labi! Esmu sapulcē, vēlāk pārzvanīšu! — Kārlis nobubina savā steidzīgajā balsī, un tas “vēlāk” nepienāk nedēļām ilgi.
— Māmuliņ, nu ko tu atkal sāc? Gribējām šajās brīvdienās atbraukt līdz Madonai, bet bērniem pulciņi, koncerti… Nu, varbūt nākamajā mēnesī, ja nekas nemainīsies, — meita taisnojas, lai gan es redzu viņas bildes sociālajos tīklos, kur viņa kopā ar draudzenēm sēž kādā Rīgas terasē un bauda pavasara pirmo sauli ar kafijas tasi rokās. Tas ir nepatīkami nevis tāpēc, ka viņa atpūšas, bet tāpēc, ka melo.
Kad pārdomas kļūst smagākas par nodzīvotajiem gadiem
Man vairs nav drosmes zvanīt pirmajai. Ir radusies tāda savāda sajūta, ka ar saviem zvaniem es tikai traucēju viņiem baudīt viņu veiksmīgās un košās dzīves. Es negribu būt tā “apgrūtinošā māte”, kura mūžīgi sūdzas par vientulību vai dārgajām zālēm.
Tāpēc es izvēlos klusēt. Bet aizvainojums aug. Tas krājas kaut kur krūšu rajonā, pārvēršoties smagā, aukstā kamolā, ko nevar izkausēt pat pavasara siltums.
Arī radinieki, kuri agrāk ar lielāko prieku pieņēma manus padomus, fizisku palīdzību dārzā vai pat aizdotu naudu no maniem nelielajiem iekrājumiem, tagad šķiet burtiski izgaisuši. Brāļadēls, kuram es palīdzēju nomaksāt pirmo iemaksu par studijām, nav piezvanījis jau kopš pagājušā gada.
Viņš pat neatcerējās manu septiņdesmito jubileju, lai gan dzīvo turpat netālajā Gulbenē – vien stundas brauciena attālumā. Tajā brīdī man nāca rūgta atziņa: esmu kļuvusi par “fona troksni”. Vecu cilvēku atceras tikai tad, kad rodas kāda galēja nepieciešamība pēc paraksta, padoma vai kad beidzas viņa gaitas šajā saulē.
Mana dzīvokļa sienas ir pilnas ar ierāmētām fotogrāfijām. Tur mēs visi kopā esam izbraukumā pie Gaujas, tur svinam Ziemassvētkus pie eglītes, tur mazbērni vēl pavisam mazi un smaidīgi. Bet šie attēli pašlaik tikai vēl vairāk izceļ to milzīgo tukšumu, kas valda tagad.
Māja ir ideālā kārtībā, jo neviens te vairs neko neizārda, putekļi nekrājas, jo neviens neskrien un nedauzās ar dubļainiem apaviem. Tas ir klusums, no kura gribas bēgt, bet nav kur – visas durvis ved atpakaļ pie sevis.
Nepatīkamais eksperiments ar klusēšanu Madonas pavasarī
Pirms kāda laika, kad Madonas dārzos tikko sāka plaukt pirmās vizbulītes un gaiss kļuva dzidrs, man prātā ienāca viena doma. Varbūt pat nedaudz skarba un spītīga doma.
Es nolēmu veikt eksperimentu: es pārstāšu pati pirmā izrādīt jebkādu iniciatīvu. Es necelšu telefonu, lai pajautātu “vai bērni labi jūtās?”, es nesūtīšu bildes ar saviem pirmajiem pavasara ziediem no dobes un es nerakstīšu ziņas, ka esmu sarūpējusi viņiem gardumus.
Pagāja viena nedēļa. Pēc tam otrā. Tad vesels mēnesis. Pilnīgs un absolūts klusums.
Visa šī mēneša laikā neviens – ne bērni, ne māsas, ne brāļadēls – neiedomājās pajautāt, vai es vispār esmu vesela. Neviens neinteresējās, vai man pietiek naudas pārtikai, ņemot vērā, ka apkures rēķini un produktu cenas veikalos šobrīd ir vienkārši neaptveramas.
Neviens nepajautāja, vai esmu tikusi galā ar to sirds klauvēšanu, par ko ieminējos pēdējā īsajā sarunā, kad Kārlis mani pārtrauca pusvārdā.
Man kļuva pilnīgi skaidrs: bez manas personīgās drosmes uzbāzties un nemitīgi atgādināt par sevi, mana eksistence manai ģimenei vienkārši beidzas.
Esmu kā veca, bet uzticama lietiņa, kas nolikta tālākajā plauktā – ja savajadzēsies, zinās, kur meklēt, bet ikdienā par to neviens nedomā.
Šī atziņa bija tik smaga, ka es vairākas naktis nespēju aizmigt, vienkārši skatoties griestos un klausoties, kā gar logu rāmi šalc pavasara vējš.
Šķir nākamo lapu, lai uzzinātu, pie kāda lēmuma Leontīna nonāca pēc šī klusuma mēneša un kā viņa beidzot izlēma rīkoties savā klusajā Madonas dzīvoklī
