Skatiens caur loga rūti uz kaimiņu laimi
Pēdējās dienās es bieži sēžu uz palodzes un vienkārši vēroju Madonas ielas. Tur, lejā, pavasaris rit savu gaitu – cilvēki steidzas, jaunas ģimenes stumj ratiņus, un es redzu, kā kaimiņu mājā iebrauc ciemiņi.
Viņi izkāpj no mašīnas ar ziedu klēpjiem un dāvanām, un es redzu to neviltoto prieku kaimiņienes sejā, kad viņa tos sagaida. Šādos brīžos vientulība kļūst gandrīz fiziski sajūtama, it kā tā būtu smags mētelis, kas jāvelk pat viskarstākajā saulē.
Mana kļūda tagad ir skaidra – es visu sevi esmu atdevusi citiem, pilnībā aizmirstot par savu iekšējo pasauli. Kamēr es skrēju un palīdzēju bērniem, mani draugi un vaļasprieki palika tālā pagātnē, nobīdīti malā kā mazsvarīgi.
Es domāju, ka bērni būs mana drošības sala vecumdienās, bet izrādās, ka bērni ir atsevišķi cilvēki ar savām prioritātēm, kurās vecāki bieži vien ierindojas pašā saraksta galā. Manā septiņdesmitgadnieces sirdī ir par daudz rūpju par viņiem un par maz mīlestības pret sevi.
Pašaizliedzības slazds, kurā iekrīt daudzas Latvijas mātes
Situācija, kurā esmu nonākusi, nav nekāds izņēmums. Daudzas manas paaudzes sievietes Latvijā ir ieguvušas šo “instrumenta” lomu. Mēs esam bijušas vajadzīgas kā pavāres, aukles, bezprocentu kreditori un psiholoģes.
Kad bērni pieaug un šīs praktiskās funkcijas vairs nav vitāli nepieciešamas, viņi vienkārši nezina, kā ar mums runāt kā ar personībām, kurām ir savas domas un jūtas. Viņi ir pieraduši tikai ņemt, un mēs esam viņus tā iemācījušas.
Šis pašaizliedzības kults mums tika iepotēts jau kopš bērnības. Mēs ticējām – jo vairāk ziedosimies, jo laimīgāki būs bērni un jo vairāk viņi mūs cienīs vecumdienās. Taču patiesībā mēs viņus padarījām par emocionāliem patērētājiem.
Tagad, kad vairs nav ko atdot, izņemot savu vientulību, viņiem kļūst neērti un pat nedaudz garlaicīgi. Viņu uzmanība tiek uztverta kā “labdarība”, un tas ir pats pazemojošākais visā šajā stāstā.
Ceļš uz jaunu sākumu kopā ar pavasari
Es sapratu, ka vairs nedrīkstu pavadīt dienas, gaidot pie telefona kā pēc brīnuma. Bērni neaizpildīs manu iekšējo tukšumu, ja es to nesākšu darīt pati. Man ir jāsāk ar maziem soļiem – varbūt beidzot jādodas uz to vietējo senioru klubu, par ko es agrāk tikai pasmīnēju, vai beidzot jāsāk saruna ar kaimiņieni no trešā stāva, kura arī vienmēr pastaigājas viena pati pa parku.
Pavasaris Madonā ir laiks, kad viss atdzimst, un es nolēmu, ka arī man ir pienācis laiks atdzimt kā sievietei, nevis tikai kā “mātei, kura gaida”. Par savām tiesībām būt pamanītai ir jācīnās nevis ar rūgtiem pārmetumiem, bet ar savu dzīvesprieku.
Bērniem ir jāsaprot, ka mēs esam dzīvi cilvēki ar sirdi, nevis tikai vēstures fragments no viņu bērnības. Mums visiem vajag mazliet vairāk siltuma nekā tikai vienu piecu minūšu zvanu mēnesī.
Vai jūs kādreiz esat jutušies līdzīgi savā ģimenē? Vai esat mēģinājuši pārtraukt zvanīt pirmais, lai redzētu, kurš tiešām meklēs kontaktu?
Dalies ar savu pieredzi komentāros, jo dažreiz tieši svešu cilvēku atbalsts ir tas, kas palīdz pārvarēt šo kluso un nepatīkamo vientulību.
