Sociālajos tīklos kāda sieviete publicējusi emocionālu ierakstu, kas liek apstāties un aizdomāties par to, cik trausla ir dzīvība. Viņa atzīst, ka ikdienā parasti neizceļas ar sava viedokļa paušanu vai gariem komentāriem internetā.
Tomēr šoreiz notikušais ir pārpildījis pacietības kausu, un klusēt vairs nav iespējams. Sāpe par netaisnību un līdzcilvēku vienaldzību ir kļuvusi pārāk liela, lai to paturētu sevī.
Sekundes laikā sagrautas dzīves
Traģēdija notika pēkšņi, un tās sekas ir prātam neaptveramas – septiņi bērni vienā mirklī ir palikuši bez tēviem. Autore uzsver, ka tajā liktenīgajā brīdī uz ceļa varēja atrasties jebkurš no mums. Tās ir šausmas, kuras pat negribas iztēloties – ka mašīnā varēja sēdēt vēl citi bērni, kuriem nekas ļauns nebija jānodara.
Viņa vēršas pie tiem cilvēkiem, kuri šajā dienā pagasta centrā redzēja abus jauniešus “ārdāmies” ar auto. Sieviete jautā, kā šie aculiecinieki tagad spēj mierīgi gulēt. Viņa neslēpj rūgtumu par to, ka mūsdienās daudziem telefoni šķiet it kā pielīmēti pie plaukstām, lai tikai nofilmētu vai nošausminātos, bet reālas rīcības nav.
Vienaldzības augstā cena
Rakstā izskan skarbs pārmetums par sabiedrības kopējo nostāju – “tas mani neskar” vai “man vienalga”. Kamēr apkārtējie turpināja savas ikdienas gaitas, neviens neatrada laiku vai drosmi, lai vienkārši paceltu telefonu un piezvanītu likumsargiem. Šī neizdarītā zvana cena izrādījās pārāk augsta.
Autore norāda, ka tieši šī klusēšana un “acu pievēršana” uz neadekvātu autovadītāju uzvedību bieži noved pie nelabojamām sekām. Viņa nesaprot, kāpēc mēs kā sabiedrība pieļaujam, ka šādi autovadītāji turpina apdraudēt citus, kamēr visi pārējie vienkārši noraugās no malas.
Zaudēts cilvēks ar zelta sirdi
Internetā izskanējušie komentāri, kuros aizsaulē aizgājušais Janķelis tiek saukts vienkārši par “dzērīti”, ģimenei sāp visvairāk. Autore atklāj pavisam citu stāstu par vīrieti, kurš saviem tuvajiem bija vislielākais atbalsts. Viņš bija cilvēks, kuram varēja piezvanīt jebkurā diennakts laikā, zinot, ka viņš nekad neatteiks palīdzību.
Ģimenei un draugiem viņš paliks atmiņā kā cilvēks ar zelta sirdi. Viņa dēls ir zaudējis tēvu, bet autores puika – uzticamu draugu, kurš vienmēr bija gatavs uzklausīt pēc grūtas dienas skolā un atveda kādu gardumu, kad bērnam sāpēja sirsniņa. Tā nav tikai statistika ziņās, tie ir sagrauti likteņi un tukšums, ko nekas neaizpildīs.
Lasi vēl: Sāksies 25. martā un ilgs pilnu nedēļu: sinoptiķi brīdina par krasām izmaiņām
Jautājumi, kas paliek gaisā
Ieraksta noslēgumā autore pauž neizpratni par to, cik lielai nelaimei vēl ir jānotiek, lai konkrētajā ceļa posmā beidzot tiktu samazināts atļautais braukšanas ātrums. Viņa cer, ka šis traģiskais notikums liks cilvēkiem beigt klusēt un sākt rīkoties, kad viņi redz bīstamu uzvedību uz ceļa.
Sieviete izsaka visdziļāko līdzjūtību visiem, kuri šajā briesmīgajā negadījumā ir zaudējuši savus mīļos. Šis stāsts kalpo kā sāpīgs atgādinājums tam, ka mūsu rīcība vai bezdarbība var ietekmēt daudzu cilvēku dzīves.
Izsakām visdziļāko līdzjūtību tuviniekiem!
