Leģendārais Maestro Raimonds Pauls ir ne tikai izcils latviešu komponists, bet arī personība, kuras unikālais humors un dzīvesredze spēj uzrunāt jebkuru paaudzi.
Piedaloties aizkustinošā raidījumā “Manas bērnības atmiņas”, mūzikas lielmeistars dalījās ar sirsnīgām un līdz šim plašākai sabiedrībai mazāk zināmām epizodēm no saviem pirmajiem dzīves gadiem.
Skolas gadu disciplīna un kaimiņu būšana
Atskatoties uz savu skolas laiku, Pauls uzsver krasās atšķirības starp toreizējo un mūsdienu izglītības vidi. Viņš atzīst, ka tajos laikos valdījusi milzīga cieņa pret pedagogiem – doma par atrunāšanos vai rupju izturēšanos pret skolotāju viņam šķitusi pilnīgi neiedomājama. Interesantu un reizē komisku pieskaņu skolas gaitām piešķīra fakts, ka visi pedagogi pēc stundu beigām devās mājup tieši garām Paula ģimenes mājoklim.
“Mamma jau parasti dežurēja pie vārtiem un izgāja uz ielas, jo personīgi pazina visus manus skolotājus. Tad nu tur sākās īstā atskaitīšanās – skolotāji mammai sīki un smalki izstāstīja visu par manu uzvedību, nedarbiem un to, kā esmu mācījies,” ar sev raksturīgo smaidu atceras Maestro. Šī tiešā saikne starp skolu un mājām neļāva nekam palikt noslēptam.
Ģimenes hierarhija un tēva joki
Runājot par savu tuvāko cilvēku loku, komponists neslēpj, ka tieši māte bija tā, pie kuras viņš vienmēr meklēja padomu un emocionālu atbalstu grūtos brīžos. Viņaprāt, tas ir dabisks modelis, kas sastopams lielākajā daļā ģimeņu – māte kā galvenā emocionālā ass un vadošā persona.
Turpretī Paula tēvs bijis citādāks raksturs. Būdams gadus jaunāks par dzīvesbiedri, viņš uz daudzām lietām raudzījies vieglāk un bieži vien mēģinājis nopietnas situācijas vai sadzīves sarežģījumus atrisināt ar asprātīgu joku. Šī dualitāte starp mātes nopietnību un tēva rotaļīgumu, iespējams, ir viens no pamatiem, kas veidojis Maestro tagadējo raksturu.
Bērnības garšas un saldie meistardarbi
Atmiņas par bērnību nav iedomājamas bez konkrētām garšām, un Raimondam Paulam tās ir divas klasiskas vērtības: debesmanna un “Peldošās salas”. Mūsdienu tehnoloģiju laikmetā ir grūti iztēloties, ka šo gaisīgo desertu pagatavošana prasīja smagu fizisku darbu.
“Mums ar māsu nebija mikseru, tāpēc viss bija jādara pašiem – ar rokām jāsakuļ debesmanna, līdz tā kļuva gaisīga,” stāsta komponists. Viņš arī piebilst, ka “Peldošās salas” bijis īpašs pasūtījums mammai, ko abi ar māsu gaidījuši ar nepacietību. Maestro spriež, ka šīs saldās tradīcijas latviešu virtuvē, visticamāk, ir vācu kultūras mantojums, kas gadu desmitiem ilgi iepriecinājis vietējos kārumniekus.
Lasi vēl: To nevar “ieborēt”: estrādes leģenda Margarita Vilcane, tuvojoties Latvijas gadadienai, atklāti pasaka, ko domā par šo valsti (+ VIDEO)
Ironija un vieglums uz skatuves
Neskatoties uz godājamo vecumu un milzīgo pieredzi, Raimonds Pauls savā sirdī ir saglabājis bērnišķīgu prieku par blēņām un nebaidās to izrādīt arī savā profesionālajā darbībā. Viņš uzskata, ka pat akadēmiskā vai ļoti nopietnā koncertā ir vieta vieglai ironijai un “dullībām”, kas palīdz mūziku pasniegt dzīvīgāk.
“Man patīk muzicēt ar smaidu, pat ja tā ir klasiskā mūzika. Es domāju, ka šo īpašību – spēju iet cauri dzīvei vieglā solī – esmu mantojis no tēva. Atceros, ka viņš pa ielu negāja lēni un smagi, bet gan tā, it kā mazliet palēktos, it kā nedaudz lidotu virs zemes,” stāsta Pauls. Viņa dzīves filozofija ir vienkārša, bet dziļa – jāmāk būt normālam cilvēkam un jāsaglabā spēja pasmaidīt par sevi un pasauli.
“Manas bērnības atmiņas” – Raimonds Pauls, intervija:
