Maestro Raimonds Pauls ir latviešu komponists, kura mūzika un personība neatstāj vienaldzīgu nevienu. Raidījumā “Manas bērnības atmiņas” Pauls atklājis līdz šim nezināmus faktus par savu dzīvi.
Runājot par saviem skolas laikiem, Pauls atceras, ka nevarējis nekad pat iedomāties, ka varētu runāt pretim skolotājiem, kā tas bieži notiek mūsdienās. Pie tam, cik smieklīgi bijis, ka visi skolotāji pēc darba gājuši vakarā garām mājai, kurā viņš ar ģimeni dzīvojis. “Mamma jau izgāja ārā uz ielas, jo visus viņus pazina. Tad nu tie skolotāji tur viņai visu noskaitīja – kā esmu uzvedies, ko esmu darījis,” – viņš smej.
Komponists atceras, ka viņš vienmēr bija devies pie mammas, kad vajadzējis aprunāties. Dzirdēt atbalsta vārdus, bet tā jau, visticamāk, esot visās ģimenēs: “Māte man, protams, bija tā persona, bet tā jau ir visās ģimenēs. Ka mamma ir tā vadošā persona. Mans tētis bija gados jaunāks un viņš bieži vien mēģināja visu pārvērst par tādu kā joku.”
Kā savas bērnības mīļāko ēdienu Pauls uzreiz var nosaukt veselus divus: “Visspilgtākā garša – debesmanna. Toreiz jau tās tehnikas nebija, un mums pašiem ar māsu vajadzēja viņu ar rokām sakult. Un vēl mēs vienmēr ar māsu mammai prasījām, lai viņa mums uztaisa tādu ēdienu, kas saucas “Peldošās salas”. Vispār jau man liekas, ka mums, latviešiem, tie saldie ēdieni ir ienākuši no vāciešiem.”
Lasi vēl: To nevar “ieborēt”: estrādes leģenda Margarita Vilcāne, tuvojoties Latvijas gadadienai, atklāti pasaka, ko domā par šo valsti (+ VIDEO)
Taču komponistam ir kāda lieta, ko viņš ir saglabājis sevī kopš bērnu dienām, un viņš nemaz negrasās to mainīt: “Man patīk visādas dullības – līdz pat šai dienai. Es pat nopietnos koncertos uzskatu, ka var atļauties daudz vieglāk to visu pasniegt. Arī, izejot uz skatuves, pat muzicējot klasisko mūziku, var to visu ar tādu vieglu ironiju.
Man tas patīk. Varu to atļauties. Es uzskatu, ka tas man ir no tēva. Viņš pa ielu nekad negāja lēni, gāja tā – mazliet pat kā palēkdamies, drusku virs zemes. Ir jāmāk būt normālam cilvēkam, jābūt tādam. Kur varu, tur atļaujos ar smaidu.”
“Manas bērnības atmiņas” – Raimonds Pauls, intervija:
