Magone ieveda Anatoliju telpā, kurā bija salūzusī veļasmašīna, un Anatolijam Toļikam paveras milzīgs netīro drēbju kalns, kas bija samests uz grīdas.
“Ārprāts, cik daudz drēbes!” – Toļiks saķer galvu un izsaka savu pārsteigumu aizkadrā.
Taisnojoties, Magone saka: “Es nevaru izmazgāt visu – aizkarus, pārvalkus, visu, ko varu, beržu ar rokām un tepat žāvēju. Bērniem jāiet uz skolu, man arī vajag kaut kādas drēbes. Mēnesi taču nestaigās ar netīrām drēbēm.”
Viņa stāsta, ka apdrošināšanas meistars jau bijis skatījies uz salūzušo veļasmašīnu un paziņojis, ka tā ir pieslēgta nepareizi. Turklāt viņš esot norādījis, ka šādā telpā, kur viss sasalst, to nemaz nedrīkst turēt.
Toļiks ierosina pārnest veļasmašīnu uz virtuvi un pieslēgt tai ūdens padevi tur.
“Jāņem aiz matiem un jānes uz virtuvi!” – noteica Magone.