Maija sēdēja pie loga savā mājīgajā dzīvoklī pilsētas centrā, domīgi vērodama rudens lietu, kas maigi bungāja pa stiklu. Viņas garie, gaišie mati bija nevērīgi savākti mezglā, bet uz pirksta mirdzēja gredzens ar nelielu briljantu — viņas drīzo kāzu simbols
Maija sēdēja pie loga savā mājīgajā dzīvoklī pilsētas centrā, domīgi vērodama rudens lietu, kas maigi bungāja pa stiklu. Viņas garie, gaišie mati bija nevērīgi savākti mezglā, bet uz pirksta mirdzēja gredzens ar nelielu briljantu — viņas drīzo kāzu simbols.
Pēc trim mēnešiem viņai vajadzēja kļūt par sievu Mārim — vīrietim, kuru viņa mīlēja no visas sirds. Viņu attiecības šķita ideālas: romantiskas vakariņas, pastaigas parkā, garas sarunas par nākotni. Taču pēdējās nedēļās kaut kas bija mainījies. Māris bija kļuvis nervozs, bieži pazuda vakaros, atsaucoties uz “steidzamām lietām”, un viņa telefons arvien biežāk bija izslēgts vai bez skaņas. Maija juta, kā viņas dvēselē sāk mosties nemiers, taču viņa to atmeta kā pirmskāzu stresu.
Viss sākās ar sīkumu. Kādu vakaru, kad Māris bija iegājis dušā, viņa telefons, kas gulēja uz galda, pēkšņi iedegās no ienākoša ziņojuma. Maija nebija nodomājusi slepus skatīties — viņa uzticējās savam līgavainim —, taču viņas skatiens nevilšus nokrita uz ekrāna. Ziņojums bija no nezināma numura: “Tikšanās 23:00, klubs ‘X’. Nekavē.” Maija sarauca uzacis. Klubs “X”? Viņa nekad nebija dzirdējusi, ka Māris to pieminētu.
Viņš vispār nebija nakts dzīves piekritējs, dodot priekšroku klusam vakaram mājās vai restorānā. Ziņkārība, sajaukta ar vieglu aizkaitinājumu, pamudināja viņu pierakstīt adresi, ko viņa atrada meklētājā.
Nākamajā dienā, kamēr Māris bija darbā, Maija nolēma noskaidrot, kas ir šī “X”. Internetā bija maz informācijas: slēgts klubs, elitāra publika, stingra ielaišanas sistēma. Atsauksmes bija skopas, taču vienā parādījās frāze: “Vieta, kur piepildās visapslēptākās vēlmes.” Tas skanēja dīvaini, gandrīz traki. Maija sajuta, kā gar muguru pārskrien aukstums. Viņa mēģināja piezvanīt Mārim, bet viņš neatbildēja, tikai pastiprinot viņas satraukumu.
Vakarā, kad Māris atgriezās mājās, Maija nolēma jautāt tieši. Viņa centās runāt mierīgi, lai neizpaustu trauksmi.
— Māri, tu vakar pieminēji kaut kādu klubu… “X”, laikam? Kas tā par vietu? — viņa pasmaidīja, cenšoties, lai jautājums izklausītos dabiski.
Māris sastinga, viņa roka, kas turēja tējas krūzi, nedaudz nodrebēja. Viņš ātri savaldījās un atbildēja ar vieglu smaidu:
— “Ēna”? Tas ir vienkārši klubiņš, kur es dažreiz aizeju ar kolēģiem. Nekas īpašs, vienkārši atpūsties pēc darba. Kāpēc jautā?
Viņa atbilde bija pārāk gluda, pārāk iestudēta. Maija sajuta, ka kaut kas nav kārtībā. Viņa turpināja nerunāt par to, taču prātā jau dzima plāns. Viņai bija jāuzzina patiesība.
Nākamajā vakarā Māris atkal aizgāja, aizbildinoties ar “tikšanos ar klientu”. Maija nogaidīja, līdz viņš aizbrauca, un izsauca taksi. Klubs “X” atradās pilsētas vecajā daļā, necilā šķērsielā, kur nebija ne spilgtas izkārtnes, ne cilvēku. Tikai melnas metāla durvis ar mazu actiņu un tikko manāmu plāksnīti. Maija uzvilka tumšu kleitu un cepuri, lai neizceltos, un pienāca pie durvīm. Viņas sirds trakoti dauzījās, bet atkāpšanās bija par vēlu.
— Nosauc paroli, — atskanēja rupja balss aiz durvīm.
Maija sastinga. Parole? Viņa nebija to gaidījusi. Izmisumā viņa atcerējās ziņojumu Māra telefonā un teica:
— Vienpadsmit, — viņa teica, cerēdama, ka tas derēs.
Lasi vēl: Pēc sudraba kāzu jubilejas es noīrēju dzīvokli, bet mans vīrs Valdis joprojām nesaprot kāpēc
Par viņas pārsteigumu durvis lēni atvērās. Apsargs, garš vīrietis melnā uzvalkā, izpētīja viņu un pamāja, lai iet iekšā. Maija iegāja puskrēslā, jūtot, kā bailes un ziņkārība viļņojas vienlaikus.
Iekšā klubs “X” bija pavisam citāds nekā parasts bārs. Tumšas sienas, pieklusināta gaisma, mīksti dīvāni un dārgu smaržu aromāts radīja noslēpumainu atmosfēru. Cilvēki bija ģērbti nevainojami, bet viņu sejas slēpa maskas — dažas greznas, ar kristāliem, citas vienkāršas, melnas. Daudzi čukstēja, un gaisā virmoja spriedze, it kā ikviens slēptu kādu noslēpumu.
Viņa devās telpas dziļumā un apsēdās stūrī, no kura varēja vērot notiekošo. Viņas skatiens slīdēja pāri pūlim, meklēdams Māri. Un tad viņa viņu ieraudzīja. Viņš stāvēja pie bāra letes, tērpies tumšā uzvalkā, ar masku, kas klāja pusi sejas. Taču Maija viņu atpazītu jebkur — pēc stājas, pēc tā, kā viņš turēja glāzi, pēc vieglā smaida, ko viņš veltīja kādam blakus. Bet blakus… stāvēja sieviete.
Viņa bija gara auguma, ar gariem tumšiem matiem, cieši piegulošā sarkanā kleitā, kas izcēla viņas figūru. Masku rotāja zelta raksti, un pat caur to bija redzams, ka viņa ir skaista. Viņa pieliecās pie Māra, čukstēja kaut ko ausī, un viņš iesmējās — tā, kā smējās tikai ar Maiju. Maijai aizrāvās elpa. Viņas attēls sabruka.
Taču, nevis metoties viņam virsū ar pārmetumiem, viņa nolēma vērot. Vārījās, bet prāts prasīja atbildes. Kas ir šī sieviete? Kāpēc Māris te ir? Kas ir šī vieta, kur visi slēpj sejas?
Pēc dažām minūtēm Māris un sieviete aizgāja no letes un devās uz kādām slēgtām durvīm telpas galā. Maija nemanāmi sekoja. Durvis veda gaitenī, kas bija vēl tumšāks, gaiss — smagāks. No citām telpām dzirdēja balsis, smieklus, mūziku. Tad viņa redzēja, kā Māris un sieviete ieiet vienā no istabām. Maija pietuvojās un klausījās.
— Tu esi pārliecināts, ka viņa neko nenojauš? — sievietes balss bija zema, nedaudz piesmakuša.
— Maija? Nē, viņa ir pārāk uzticīga, — atbildēja Māris, un viņa vārdi skāra Maiju kā nazis. — Turklāt viņa ir aizņemta ar kāzām. Tas ir ideāls piesegs.
Maija aizspieda muti, lai neko nepateiktu. Viņas līgavainis, cilvēks, kuram viņa uzticējās, runāja par viņu ar tādu aukstu tembru. Viņa gribēja ieskriet iekšā, bet kājas neklausa. Viņa piespieda sevi klausīties tālāk.
— Tu labi strādā, Māri, — turpināja sieviete. — Mūsu klienti ir apmierināti. Taču tev jābūt uzmanīgākam. Ja tava līgava kaut ko nojautīs, viss mūsu bizness sabruks.
Bizness? Maija nespēja saprast. Viņa gaidīja dzirdēt par romānu, par ko citu, bet tas bija vēl pavisam kas cits. Kas daudz sliktāks.
— Neuztraucies, Diāna, — atbildēja Māris. — Es visu kontrolēju. Drīz mēs pabeigsim šo lietu, un es tikšu vaļā. Kāzas ir tikai daļa no plāna.
Maija knapi valdījās. Viņa vairs nespēja klausīties. Klusi atkāpusies, viņa steigšus devās uz izeju. Domās valdīja haoss un galvā atkārtojās viņa vārdi: “Es tikšu vaļā.” Ko tas nozīmēja? Kas ir “lieta”? Un kas ir šī Diāna?
Mājās Maija nespēja aizmigt. Viņa sēdēja uz dīvāna, apķērusi kājas un centās sakārtot domas. Māris, viņas mīļotais līgavainis, izrādījās pavisam cits cilvēks. Taču ko viņš slēpa? Viņa atcerējās, ka viņš reiz pieminēja darbu “investīciju kompānijā”, bet nekad neko neskaidroja. Maija saprata, ka ir jārīkojas.
Nākamajā dienā viņa nolīga speciālistu. Viņai bija kauns, ka nonākusi tik tālu, bet citas izvēles nebija. Gados vecāks vīrietis vārdā Edgars, uzklausīja viņas stāstu un apsolīja noskaidrot. Pēc nedēļas viņš atgriezās ar informāciju, kas sagrieza Maijas dzīvi.
— Jūsu līgavainis Māris Kalniņš nemaz nav investīciju baņķieris, — sāka Edgars, izliekot uz galda fotogrāfijas un dokumentus. — Viņš ir saistīts ar slēptu biznesu, kas nodarbojas… teiksim, ar “pakalpojumiem elitei jeb turīgiem cilvēkiem”. Klubs “X” ir viņu piesegs. Tur notiek slēgtas ballītes, kur turīgi cilvēki maksā. Māris ir viens no rīkotājiem. Bet sieviete, kuru jūs redzējāt, ir Diāna Bērziņa — viņa darījumu partnere.
Maija skatījās fotogrāfijas: Māris klubā, Māris ar Diānu, Māris ar vīriešiem dārgos uzvalkos. Viņai palika slikti, domājot, ka cilvēks, kuru viņa mīlēja, bija iesaistīts kaut kam tik netīram.
— Bet kāpēc viņam vajadzēja precēties ar mani? — viņa jautāja.
Edgars nopūtās.
— Spriežot pēc visa, jūs esat daļa viņa leģendas. Laulība ar jums rada priekšstatu par cienījamu cilvēku. Tas palīdz izvairīties no aizdomām. Turklāt, — viņš iepauzēja, — ir informācija, ka viņš plānoja izmantot jūsu vārdu, lai atvērtu kontus, caur kuriem viņi varētu iegūt vēl papildus.
Lasi vēl: Studentu kēksiņš krūzē – pagatavo to 2 minūtēs un baudi kopa ar vēsu saldējumu
Maija sajuta, ka zeme pazūd. Viss, kam viņa ticēja, izgaisa kā melni dūmi. Māris viņu nemīlēja. Viņš izmantoja viņu kā dalībnieku savā spēlē. Nākamās dienas bija īsta spēle. Viņa turpināja izlikties, ka neko nezina, lai nesatrauktu Māri. Bet iekšēji viņa dega — no vēlmes pēc taisnības. Ar Edgara palīdzību viņa savāca pietiekami pierādījumu, lai nodotu tālāk. Klubs “X” nonāca uzraudzībā, un drīz sākās. Māris, Diāna un viņu līdzdalībnieki tika aizturēti.
Kad viņi veda Māri, viņš uzlūkoja Maiju ar pārsteiguma un kaut kādu nezināmu emociju maisījumu. Viņa stāvēja savas mājas durvju priekšā, turot rokās gredzenu, ko viņš bija devis.
— Tu tomēr uzzināji, — viņš nomurmināja, pirms iekāpa mašīnā.
— Jā, — viņa klusi atbildēja. — Un es priecājos, ka laicīgi.
Maija atgriezās dzīvoklī un aizvēra durvis. Viņa noņēma gredzenu un iemeta to atvilktnē. Sajūta bija jocīga, bet viņa zināja, ka izdarījusi pareizi. Viņa ne tikai izglāba sevi, bet arī sagrāva melu tīklu, kurā bija kļuvusi par nejaušu iesaistīto.
Pagāja vairāki mēneši. Maija sāka jaunu dzīvi. Viņa nomainīja dzīvokli, atrada jaunu darbu un sāka apmeklēt gleznošanas kursus, par kuriem vienmēr bija sapņojusi. Sāpes no Māra rīcības vēl laiku pa laikam lika par sevi manīt, bet viņa mācījās atkal uzticēties pasaulei. Arī tā bija milzīga pieredze, ko viņa ieguva.
Katru reizi priecājās, ka tomēr apskatījās ziņu. Un domāja – kāpēc cilvēki grib uzticēties otram pilnībā? Vai tiešām drīkst otram uzticēties pilnībā? Un kaut kur savas dvēseles dziļumos viņa zināja — īstā mīlestība viņu vēl gaida.
