– Es esmu viņa sieva. Es dzīvoju ar viņu. Es cenšos viņa dēļ.
– Censties un mācēt – tās ir dažādas lietas, – auksti sacīja vīramāte.
Sergejs pacēla acis no šķīvja.
– Mamm, pietiek jau, nu…
Liene piecēlās, krēsls čīkstēja pret grīdu. Viņas acis mirdzēja.
– Tātad es te esmu lieka?
Zenta atgūlās krēslā, sakrustoja rokas.
– Tu esi jauna. Tu vēl sapratīsi. Bet sieva var mainīties, māte paliek uz visiem laikiem.
Šie vārdi bija kā akmens. Liene paskatījās uz Sergeju, gaidīdama vismaz kādu atbalstu.
– Pasaki. Kurā pusē tu esi?
Viņš atvēra muti, bet tā arī neko neteica. Tikai novērsa acis. Istabā iestājās klusums. Varēja dzirdēt, kā pie sienas tikšķ pulkstenis.
Liene čukstus sacīja:
– Tagad viss skaidrs. Un izgāja no virtuves.
Lasi vēl: Lauru lapas triks jūsu telefona maciņam – arvien vairāk cilvēku to dara, lūk, kāpēc
Sakravātais čemodāns
Vakarā viņa klusējot lika lietas čemodānā. Pelēko pledu, grāmatas, mīļāko kleitu. Sergejs stāvēja durvīs. Viņš mēģināja kaut ko teikt, bet neuzdrošinājās.
– Liene, nu nedusmojies. Mamm nav uz ilgu laiku. Pacieties.
Viņa pacēla acis uz viņu. Balss skanēja stingri:
– Tu klusēji, kad vajadzēja runāt. Tu jau esi izvēlējies. Un tava izvēle – neesmu es. Viņš gribēja pastiept roku, bet apstājās. Nolaida acis.
No virtuves atskanēja vīramātes balss:
– Dēliņ, vakariņas atdziest. Borščs taču mūžīgi negaidīs.
Liene aiztaisīja čemodānu, uzvilka mēteli un izgāja. Kāpņu telpā smaržoja pēc mitruma, lampiņa mirgoja, un katrs viņas solis atbalsojās ar dārdoņu. Viņa aizgāja, bet dzīvoklī palika boršča smarža, pulksteņa tikšķis un vīrietis, kurš tā arī nespēja nostāties savas sievas pusē.
