Anna pirmo reizi to pamanīja nejauši. Pamodusies agri sestdienas rītā no atkritumu vedēja trokšņa, viņa piegāja pie virtuves loga un ieraudzīja dīvainu ainu
Kaimiņiene no pretējā dzīvokļa, gados veca sieviete vārdā Anita, devās pa pagalmu ar dārza lāpstu rokās. Pus septiņos no rīta. Brīvdienā. Anna savilka uzacis. Viņu mājai nebija nekādu mazdārziņu vai puķu dobju — tikai asfalts un autostāvvietas. Kur gan septiņdesmitgadīga pensionāre varēja doties ar lāpstu tik agrā stundā?
Viņa pavadīja skatienā sakumpušo stāvu zilajā mētelī, līdz tas pazuda aiz mājas stūra meža virzienā. Tad paraustīja plecus un devās gatavot brokastis. Droši vien sievietei ir dārziņš kaut kur tuvumā. Bet nākamajā sestdienā viss atkārtojās. Anna nejauši pamodās sešos no rīta un atkal ieraudzīja pa logu Anitu ar to pašu lāpstu. Sieviete gāja pa to pašu ceļu — uz mežu aiz mājas.
— Dīvaini, — nomurmināja Anna, lejot sev kafiju.
Trešā sestdiena viņu galīgi ieintriģēja. Šoreiz Anna speciāli uzlika modinātāju uz pus sešiem un paslēpās pie loga. Tieši sešos no rīta no kāpņu telpas iznāca tante Anita. Tā pati lāpsta, tas pats virziens. Bet tagad Anna pamanīja vēl vienu detaļu — sievietei uz muguras karājās liela mugursoma, acīmredzami smaga, spriežot pēc tā, kā viņa gāja.
— Kas par .. — iečukstējās Anna.
Ziņkārība ņēma virsroku. Anna ātri apģērbās un izskrēja no dzīvokļa. Anita jau bija pazudusi aiz stūra, bet viņas pēdas bija redzamas — viņa patiešām devās uz priežu mežu, kas sākās tūlīt aiz pēdējām rajona mājām.
Anna sekoja, cenšoties turēties pa gabalu. Rīts bija miglains, gaiss smaržoja pēc satrunējušām lapām un mitruma. Viņas kaimiņiene gāja pārliecinoši, acīmredzot labi pazīdama ceļu. Viņas iedziļinājās mežā kādus divsimt metrus, kad tante Anita nogriezās no taciņas un devās uz nelielu pļaviņu starp vecām priedēm.
Anna paslēpās aiz resna koka stumbra un sāka vērot. Tas, ko viņa ieraudzīja ko tādu… Tante noņēma mugursomu, izņēma no tās lāpstu un sāka rakt. Ne puķu dobi, ne vagās — bet bedri. Parastu bedri meža zemē. Viņa strādāja metodiski, neskatoties uz vecumu, it kā to jau būtu darījusi vairākkārt.
«Ak vai, — nodomāja Anna, sajūtot, kā sirds sāk dauzīties. — Ko viņa tu domā darīt? Un galvenais — ko tieši?» Pēc kādām divdesmit minūtēm Anita nolika lāpstu malā un atkal parakņājās mugursomā. Viņa izņēma kaut ko maisos ietītu un uzmanīgi ielaida izraktajā bedrē. Anna sasprindzināja redzi, bet tā arī nespēja saskatīt, ko tieši kaimiņiene tur ielika — bija par tālu un par miglainu.
Kad tā bija aizbērta, Anita vēl kādu brīdi tur kaut ko darīja — nolīdzināja zemi, uzlika zarus. Tad savāca mantas un devās atpakaļ. Anna nogaidīja, līdz kaimiņiene pazuda no redzesloka, un tad piegāja pie svaigi uzraktās vietas. Zeme bija rūpīgi pieblietēta, virsū uzklāti zari un pērnās lapas — ja nezinātu, ka šeit tikko raka, varētu pat nepamanīt.
«Jāzvana» nodomāja Anna, atgriežoties mājās. Bet ko viņa pateiks? Ka kaimiņiene kaut ko dara mežā? Bet ja tie ir vienkārši atkritumi? Vai mājdzīvnieks? Visu nedēļu Anna nevarēja aizmirst redzēto. Galvā riņķoja visdrūmākās domas. Bet ja nu kaimiņiene Anita… Nē, tas ir muļķīgi. Klusa pensionāre taču. Lai gan cik reižu rakstīja par šādiem «klusiem» kaimiņiem…
Ceturtdien Anna saņēmās. Satiekot tanti Anitu pie pastkastēm, viņa uzsāka sarunu.
— Labdien Kā klājas? Kā veselība?
— Labdien, Anniņ, — pasmaidīja vecā sieviete. — Nu, it kā jau nekas, turos. Bet kāpēc tu tā dīvaini jautā?
Anna cieši ieskatījās kaimiņienē. Parasta vecmāmiņa — laipnas acis, maigs balss tonis, rūpīgi apsiets lakatiņš. Vai tiešām šī sieviete būtu spējīga uz kaut ko?
— Nē, vienkārši sen neesam tikušās. Un jūs… bieži braucat uz dārzu?
Tante pārsteigta pacēla uzacis.
— Uz dārzu? Man taču nav dārza, dārgā. No kurienes pensionārei tādi līdzekļi lai pilsētā to uzturētu?
— Ā… bet es redzēju jūs ar lāpstu…
— Ā, tas, — iesmējās sieviete. — Ne jau uz dārzu, nē. Tas ir mans… hobijs tāds. Dīvains, protams, bet ko lai dara.
Hobijs? Anna tik tikko atturējās, lai nevaicātu tieši, kas tas par hobiju — rakt bedres mežā.
— Nu, man jāiet, — sacīja tante. — Uz redzēšanos.
Anna pavadīja viņu skatienā un galīgi nolēma: sestdien viņa sekos kaimiņienei līdz galam. Lai ko viņa tur darītu mežā, tas jānoskaidro. Sestdiena uzausa skaidra. Anna jau iepriekš sagatavoja siltas drēbes un termokrūzi ar kafiju — iespējams, novērot nāksies ilgi. Pus sešos viņa jau sēdēja pie loga.
Anita parādījās precīzi laikā. Tas pats mugursoma, tā pati lāpsta. Anna nogaidīja, līdz kaimiņiene aizgāja drošā attālumā, un devās tai pakaļ. Šoreiz viņa nolēma pietuvoties vairāk. Izmantojot to, ka mežā bija daudz slēptuvju, Anna iekārtojās aiz krūma kādu piecpadsmit metru attālumā no pļaviņas. No šejienes bija redzams viss.
Anita, kā arī iepriekš, sāka rakt. Bet šodien Anna spēja ieraudzīt, ko tieši sieviete izņēma no mugursomas. Maisus ar pārtiku. Maizi, konservus, vēl kaut ko iepakojumos. Anita rūpīgi visu salika plastmasas maisos, cieši aizsēja un ielaida bedrē. Pēc tam aizbēra ar zemi.
— Kas par… — iečukstēja Anna, neko nesaprazdama. Kādēļ aprakt pārtiku? Tā taču ir absurds!
Bet tad notika kas tāds, kas lika Annai aizturēt elpu. Anita neaizgāja uzreiz pēc tam, kad bija aizbērusi bedri. Viņa piegāja pie pļaviņas malas, izņēma no kabatas svilpi un iesvilpās — trīs īsi, viens garš signāls. No meža biezokņa atskanēja šalkoņa. Tad vēl viena. Un pēkšņi pļaviņā iznāca cilvēki.
Trīs vīrieši — viens pusmūža, divi acīmredzami jauni, gandrīz pusaudži. Viņu apģērbs bija netīrs, noplucis. Viņi kustējās piesardzīgi, ik pa brīdim lūkojoties apkārt.
—Anita, — teica vecākais, pieejot pie sievietes. — Paldies jums. Mēs jau domājām…
— Klusāk, Andrej, — pārtrauca viņu. — Kā zēni?
Anna klausījās šo sarunu, neticēdama savām ausīm. Kas ir šie cilvēki? Un kāpēc viņi slēpjas mežā?
— Redzi, — Anita norādīja uz svaigi uzrakto vietu. — Kā parasti. Un termosā karsta tēja.
— Jūs… jūs esat eņģelis, — pateica viens no jaunajiem.
— Eh, ko tur.
— Pateicoties jums.
— Bet darbu meklējat?
— Meklējam, bet kurš mūs ņems? Bez dokumentiem, bez deklarācijas…
Anita domīgi pamāja.
— Ziniet ko, man ir pazīstams no celtniecības. Varbūt parunāšu ar viņu. Dokumentus ļoti neskatās, galvenais, lai rokas no īstās vietas aug.
— Tiešām? — priecājās Andrejs. — Mēs piekritīsim jebkuram darbam.
— Padomāšu. Bet pagaidām — te jums adrese, — tante izņēma no kabatas lapiņu. — Mana draudzene strādā labdarības organizācijā. Viņa palīdzēs ar dokumentiem, atradīs pagaidu dzīvesvietu. Tikai nesakiet, ka no manis.
Anna sēdēja aiz krūma. Šie cilvēki — bezpajumtnieki. Un tante viņus baro. Katru sestdienu atnes ēdienu un paslēpj mežā, lai viņi varētu to paņemt nemanāmi.
Lasi vēl: Šodien sakāros ar jaunu krāpniecības veidu, zvana it kā no VID – kas ir jāzina, lai neuzķertos
— Mums jāiet, — sacīja Andrejs, paslēpjot lapiņu. — Paldies jums par visu.
— Sargiet sevi. Un nāciet trešdien, ja kas vajadzīgs. Es būšu šeit.
Vīrieši pazuda mežā tikpat klusi, kā bija parādījušies. Anita vēl brīdi pastāvēja, skatoties viņiem pakaļ, tad savāca mantas un devās mājup. Anna sēdēja aiz krūma vēl kādas desmit minūtes, pārdomājot redzēto. Tātad nekā slikta. Gluži otrādi — sieviete vienkārši palīdz cilvēkiem, kuri nonākuši grūtībās. Bet kādēļ tik slepeni? Kāpēc aprok ēdienu, nevis atdod tieši rokās?
Atbilde atnāca pati. Lai neviens neredzētu. Lai nebūtu liecinieku. Daudzi cilvēki šķībi skatās uz bezpajumtniekiem, baidās no viņiem. Bet Anitas tante atradusi veidu, kā palīdzēt, nevienu netraucējot. Kad Anna atgriezās mājās, viņa ilgi sēdēja virtuvē, malkodama atdzisušu kafiju. Viņai bija kauns par savām aizdomām. Un vienlaikus — apbrīna. Kā varēja izdomāt tik neparastu palīdzības veidu?
Otrdien, satiekot Anitu veikalā, Anna piegāja pie viņas.
— Vai var ar jums parunāt?
— Protams, dārgā. Kas noticis?
Anna palūkojās apkārt — veikalā bija daudz cilvēku.
— Varbūt iziesim ārā?
Uz ielas Anna saņēmās drosmi:
— Es zinu par mežu. Par sestdienām.
— Ko tu zini?
— Es sekoju jums. Redzēju tos vīriešus. Sapratu, ka jūs viņus barojat.
— Un kas tagad? Ziņosi?
— Nē! — strauji sacīja Anna. — Gluži pretēji. Es gribu palīdzēt.
— Palīdzēt?
— Man ir vecas drēbes — jakas, zābaki. Un es varu pirkt ēdienu. Vienai jums droši vien grūti.
— Un kāpēc tu gribi palīdzēt?
— Nezinu. Vienkārši… pareizi tas ir. Šie cilvēki nav vainīgi, ka palikuši bez mājām. Dzīvē visādi gadās.
— Visādi, Andrejs, piemēram, palika uz ielas pēc ugunsgrēka. Dokumenti palika mājā, radinieku nav.
— Traki…
— Tā nu tas ir. Bet tu saproti — tam jāpieturas slepenībā. Ja uzzinās…
— Neuzzinās, — stingri sacīja Anna. — Apsolu.
Kopš tā brīža viņas sāka palīdzēt kopā. Anna nesa drēbes, higiēnas līdzekļus. Anita joprojām pirka pārtiku. Katru sestdienu viņas gāja uz mežu, bet nu jau divatā. Pēc mēneša Andrejs atrada darbu — tas pats Anitas pazīstamais paņēma viņu celtniecībā. Vēl pēc mēneša izdevās atjaunot dokumentus. Puiši pārcēlās uz kopmītnēm jaunajiem strādniekiem.
— Sanāk, ka palikām bez aizbilstamajiem, — sacīja Anitas tante, kad viņas pēdējo reizi gāja uz mežu.
— Ne uz ilgu, — atbildēja Anna. — Diemžēl tādu cilvēku vienmēr pietiek.
Un viņa nekļūdījās. Jau pēc nedēļas viņu mežā parādījās jauni iemītnieki — sieviete ar diviem pikām, kas palikusi viena. Pēc tam — vecs vīrietis, kuru izliks no dzīvokļa par parādiem. Anna tagad pērk pārtiku ne tikai sev, bet arī tiem, kas slēpjas mežā. Bet tante Anita joprojām katru sestdienu iet turp ar lāpstu. Kaimiņi dažkārt brīnās, kur gan pensionāre dodas ar dārza rīkiem, bet neviens nenojauš patiesību.
Un tā arī labi. Ne katram labumam jābūt redzamam. Dažkārt vislielākais atbalsts ir tas, par kuru neviens nezina.
