Pagājušajā vasarā no pilsētas ciemos ieradās mana kaimiņa Viestura mazdēls Didzis, kādas akadēmijas students. Viņi devās makšķerēt, un mazdēls noķēra mazu karūsu, sudrabainu skaistuli. Viņš nolēma to paturēt akvārijā un redzēt, cik liela tā izaugs gada laikā.
“Vectēt, es viņu saukšu par Žani! Viņš dzīvos pie tevis, un es viņam nopirkšu akvāriju.”
Viesturs, vienkāršs cilvēks, visu mūžu strādāja par pilsētas pārvaldnieku un nebija daudz darījis ar zivīm. Viņš to noķēra, apcepa, un ar to viss arī bija kārtībā. Un tad ieradās mazdēls ar akvāriju, filtriem un īpašu barību… Viņi nopirka visu nepieciešamo, palaida karūsu brīvībā, un tā, šķiet, laimīgi peldēja.
Pēc nedēļas Didzis devās uz pilsētu un atstāja Žani pie vectēva. “Baro to reizi dienā, vectēt, un viss būs kārtībā” — tā bija visa instrukcija.
Kā padzirdīt karūsu
Trīs dienas Viesturs baroja karūsu pēc grāmatas. Bet tad viņu sāka mocīt doma. Vakarā pēc tējas dzeršanas viņš sēdēja uz soliņa, dīdījās, domādams: “Es ēdu un dzeru ūdeni. Govs ēd un dzer ūdeni. Vista knābā graudus un malko ūdeni. Un kā ar karūsu? Tā ēd barību, bet ar ko es to varu padzirdīt?”
Jo vairāk viņš domāja, jo vairāk nobijās. Karūsa peldēja akvārijā, norijot barību, bet ja nu tai būtu sausa kakla sajūta? Vectēvs nolēma konsultēties ar kādu zinošu cilvēku. Kurš ir pieredzējušākais makšķernieks ciematā? Jānis ir taisnība, viņš ķer karūsas kopš bērna vecuma. Viņš devās pie viņa ciemos.
“Jāni, man ir delikāts jautājums,” Viesturs iesāka, apsēžoties uz lieveņa. “Tu visu mūžu esi makšķerējis, tev vajadzētu zināt. Redzi, man akvārijā ir karūsa… To barot — tas ir saprotami. Bet vai tai vajag ūdeni?” Viņš uzmanīgi paskatījās uz savu kaimiņu — vai viņš bija dīvains? Mazliet.
“Ūdens? Karūsa? Tā, kas peld ūdenī?” “Nu, jā!” Viesturs pat piecēlās sēdus, pārsteigts par tēmas svarīgumu. “Viņš ēd sausbarību, tās mazās granulas. Viņam vajag kaut ko, ar ko to noskalot! Citādi viņam varbūt sauss!” Jānis saprata, ka ir atradis zeltu. Liktenis viņam bija uzdevis šo jautājumu. Viņa seja kļuva nopietna, viņš pabeidza savu želeju un runāja pieredzējuša eksperta tonī:
Kā pareizi laist akvārija zivis
“Viestur, apsēdies. Es visu paskaidrošu. Tu uzdevi pareizo jautājumu; ne visi to var saprast. Visām zivīm vajag ūdeni. Arī karūsām vajag ūdeni! Bet ne tikai prieka pēc, bet saskaņā ar zinātni.”
Viesturs izvilka telefonu un gatavojās ierakstīt. “Skaties. Ko karūsa dara savvaļā? Tā dzer ūdeni tieši no upes, kur peld. Bet akvārijā tā meklē barību tajā pašā ūdenī, tur arī izgāž savus atkritumus… Būtībā ūdens ir netīrs.
“Bet es uzstādīju filtru!” “Filtrs ir labs. Bet ar to nepietiek. Karūsām vajag atsevišķu, tīru dzeramo ūdeni. No rīta un vakarā, tāpat kā cilvēkiem.” “Bet kā lai es viņam iedodu šo ūdeni? Viņš to nedzers no glāzes!” Jānis ieturēja pauzi, lai panāktu dramatisku efektu.
“Tas ir triks. No rīta, tukšā dūšā, tev jāiedod viņam glāze tīra ūdens. Bet nelej to vienkārši akvārijā — tas sajauksies! Tev jālieto pipete, uzmanīgi, tieši mutē. Apmēram divdesmit līdz trīsdesmit pilieni.” “Pipete?!” Viesturs to pieraksta. “Vai viss droši?”
“Viss droši, ja darīsi pareizi. Galvenais ir nesteigties. Pilienu pa pilienam, lai viņš apzināti norij. Un vakarā, pēc barošanas, tev jāiedod viņam silta tēja.” “TĒJA?!” “Protams! Iedomājies: tu esi apēdis visu to sauso barību, visas tās savas granulas. Viss tavā vēderā samaisās, tas ir smags. Auksts ūdens nepalīdzēs.” Silta tēja ir tieši laikā! Tā uzlabo gremošanu un palīdz pret vēderam.
Viesturs papurina galvu un pieraksta. Jānis turpina, tik tikko valdot smieklus:
“Tikai pārliecinies, ka tēja ir vāja, vislabāk der kumelīšu tēja. Karūsas ir delikātas zivis, tās nedrīkst saturēt kofeīnu. Un pārliecinies, ka temperatūra nepārsniedz trīsdesmit grādus, citādi tai nepatiks.”
“Kā man to dot? Arī ar pipeti?” “Vari izmantot pipeti vai arī ielikt nelielā šķīvītī. Ieliec to tieši akvārijā, apakšā. Tās uzpeldēs un padzersies. Tikai uzmanies, lai neizlietu – karūsas ir neveiklas.” Viesturs rūpīgi pieraksta. Jānis sajūsminās: “Un vēl viens svarīgs punkts! Reizi nedēļā, svētdienās, karūsai nepieciešama gavēņa diena. Nedodiet tai barību, tikai ūdeni.” Bet ne jebkuru ūdeni, bet minerālūdeni. Piemēram, Boržomi. Tas ir labs.
“Boržomi karūsai?!” Viesturs pat samulsa. “Protams! Savvaļā tās dzer tīru minerālūdeni no avotiem. No kurienes tas nāktu akvārijā? Jums tas jānodrošina. Zivs veselība ir jūsu atbildība!”
Un tad tik sākās
Viesturs pateicīgi atvadījās un devās mājās, lai pielietotu savas zināšanas. Aptiekā viņš nopirka pipeti, veikalā kumelīšu tēju un Boržomi minerālūdeni. Viņš sāka ievērot režīmu. Katru rītu: pipete, trīsdesmit pilieni tīra ūdens tieši Žaņa mutē. Karūsa sākumā bija bažīga, tad pierada, pat sāka peldēt uz virsmu — gaidot procedūru.
Vakarā: viņš pagatavoja tēju, atdzesēja to līdz 30 grādiem (pārbaudīja ar termometru!) un nolaida šķīvi apakšā. Žanis piepeldēja, iešņaukājās un dažreiz iebāza ”degunu” šķīvī. Svētdienās: Boržomi minerālūdens. Viesturs to ielēja, pagaidīja, kad izplūdīs burbuļi (Jānis teica, ka gāzes ir kaitīgas karūsām), un tad uzmanīgi ar karoti ielēja nelielās porcijās.
Žanis auga. Pēc sešiem mēnešiem viņš bija plaukstas lielumā. Viesturs bija lepns — šķita, ka viņš par viņu labi rūpējas! Mazdēls piezvanīja un pajautāja, kā zivij klājas. “Lieliski,” atbildēja vectēvs, “es visu daru pareizi, vakaros dodu ūdeni un tēju.” “Kādu tēju?!” Didzis bija neizpratnē, bet vectēvs paskaidroja, ka Jānis viņu iemācījis; viņš esot pieredzējis makšķernieks un zinot labāk.
Pēc gada ieradās Didzis. Viņš paskatījās uz Žani — viņš tiešām bija izaudzis, veselīgs un aktīvs. Uz galda bija pipete, termometrs, kumelīšu tējas paciņa un Boržomi pudeles.
“Vectēv, kas tas ir?”
“Tas ir Žanim. Es viņu turu kārtībā. Jānis mani iemācīja.” Didzis noklausījās visu stāstu un sāka pilnā balsī smieties. Viņš vectēvam paskaidroja, ka zivis dzer ūdeni caur žaunām, ka tās dzīvo ūdenī un viņām nav jādod ūdens atsevišķi, ka tēja un minerālūdens ir pilnīgas muļķības.
Sākumā Viesturs tam neticēja. Tad viņš apvainojos. Tad viņš par to domāja. Un tad viņš devās pie Jāņa, lai visu nokārtotu. Vectēvs Jānis sagaidīja viņu uz lieveņa ar smaidu: “Nu, Viestur, kā klājas karūsai?” “Jāni… Tu tīšām joko?!” “Protams!” Jānis iesmējās. “Tu tai karūsai jau gadu dod ūdeni! Tu tai devi tēju! Tu tai devi Boržomi minerālūdeni! Viestur, tu esi pieaudzis vīrietis, tu agrāk biji liels priekšnieks! Kā tu tam varēji noticēt?!”
“Bet tu esi pieredzējis makšķernieks!” “Esmu pieredzējis makšķernieks. Es ēdu zivis, es tās neaudzēju! Viestur, vai tev ir tālruņa numurs? Internets? Tu varēji divu minūšu laikā Google meklēt “Kā dot zivīm ūdeni akvārijā”. Pirmajā rakstā tur tev būtu pateikts, ka tu joko!” Ir tik daudz tādu kā tu, un tas ir skumji…
Viesturs stāvēja, domāja un… iesmējās. Jā, viņam ir nepatikšanas. Viņš jau gadu baro karūsu ar pipeti. Bet, no otras puses, karūsa izskaījās priecīga un auga! Didzis nolēma aizvest to uz ezeru. Viņš atvadījās no tās kā normāls cilvēks un devās atpakaļ uz pilsētu. Un stāsts izplatījās kā sirēna pa visu ciematu. Jānis visiem stāstīja, kā Viesturs gadu baro karūsas.
“Lūk, šie “modernie” cilvēki!” viņš teica, smejoties. “Internets ir rokas stiepiena attālumā, jebkuru jautājumu var atrast sekundē. Un ko viņi dara? Ej un pajautā kaimiņam! Nu, protams, es nevarēju atturēties…”
Sākumā Viesturs sabēdājās, bet tad padevās. Viņam iedeva jaunu iesauku — “Tējas puika”. Viņi teica: “Te nāk Viesturs Tējas puika, karūsu barista.” Bet pats smieklīgākais bija tas, ka, kad Jānis rajona zvejnieku sanāksmē stāstīja šo stāstu, kāds vecs vīrs no otra rajona gala pamāja ar galvu un teica:
“Kad biju jauns, es savu govi dzirdināju tikai ar lietus ūdeni, savācot to silē. Mans vectēvs man teica, ka tā tam jābūt. Es to darīju sešus mēnešus, līdz mana sieva ieraudzīja un sarīkoja ainu…” Izrādās, ka katrā ciemā ir sava “Viestura tējnīca”, un nevis viena, to ir daudz. Un katrā ciemā ir savs “Jānis”.
Zini, kāda ir problēma?
“Zini, kāda ir problēma?” vectēvs Jānis filozofēja, vēlreiz stāstot stāstu. “Ne jau tā, ka es izjokoju Viesturu. Tā ir tā, ka viņš gadu dzīvoja ar to zivi, baroja to, rūpējās par to, bet ne reizi neiedomājās: “Kāpēc tieši zivīm ūdenī vajag atsevišķu ūdeni?” Un internets ir tepat blakus.
Cilvēki ir pieraduši uzticēties “pieredzējušajiem”. Agrāk cilvēki uzticējās savam vectēvam, tad skolotājam, tad televizoram… Un kaimiņš, ja viņam ir humora izjūta, noteikti izjokos. Jo mūsu dzīvē vairs nav iespējams nejokot.
Lasi vēl: Saņemti jauni dati – sinoptiķi strauji pasliktina prognozi no 17. novembra: ”Būs pirmās kupenas”
Starp citu, Viesturs ir mierā ar Jāni. Tagad viņi pat kopā dodas makšķerēt. Lai gan, kad Jānis dod padomu, Viesturs vispirms pārbauda telefonā. “Uzticies, bet pārbaudi,” saka Viesturs. “Es reiz padzirdīju karūsu, es tev to vairs neļaušu darīt!” “Tieši tā,” piekrīt Jānis. “Citādi nākamreiz pastāstīšu par kaķi, kā viņam reizi nedēļā vajag arī kādu īpašu procedūru.”
“Jāni!” “Jokoju, tikai jokoju! Lai gan… ja tu izlem to darīt, nopērc kaķim speciālus uzgaļus…” “Vai tādi vispār pastāv?” jautāja Viesturs. “Nu, tu esi tik necaurredzams, ej padzirdīt karūsas…”
